Ņemot vērā to, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, ir tikai
likumsakarīgi, ka pirmie 20 stacionārie fotoradari tiks izvietoti Rīgā un Rīgas
apkārtnē. Jo, tāpat kā iedzīvotāju skaits, arī transporta skaits un satiksmes
plūsma Rīgā un ap Rīgu ir nesalīdzināmi lielāka, nekā citur valstī.

Projekts par stacionāro fotoradaru izvietošanu, cik man
zināms, ir ilgtermiņa projekts. Ja katru gadu plānots iegādāties 20 stacionāros
fotoradarus, tad attiecīgi būtu vēlams no tiem 20, ko nākamajā gadā iegādāsies,
desmit varētu novirzīt Kurzemei, bet desmit Vidzemei vai Latgalei. Proti, uz
reģioniem.

Ja 20 radari tiktu izdalīti pa visu Latviju un Kurzemē
uzstādīts tikai viens no tiem, tad faktiski no tā jēgas nebūtu nekādas. Varbūt
konkrēti vienu melno punktu tas varētu pasargāt, bet pēdējā laikā, ņemot vērā
notikušos ceļu satiksmes negadījumus, mūspusē nav iezīmējušies konkrēti melnie
punkti, kur būtu sistemātiski notikuši ceļu satiksmes negadījumi.

Domāju, ka mūspusē stacionārie fotoradari visvairāk būtu
vēlami uz maģistrālajiem autoceļiem: Rīga – Liepāja, Rīga – Ventspils. Tie būtu
primārie. Tālāk, izanalizējot vietas, kur notikuši ceļu satiksmes negadījumi
vai sistemātiski tiek pārsniegts atļautais braukšanas ātrums, vajadzētu
uzstādīt radarus, lai novērstu pārkāpumus un nelaimes gadījumus šajās vietās.

Arī Liepājas pilsētā, manuprāt, pāris stacionārie fotoradari
par sliktu nebūtu. Tas tikai uzlabotu satiksmes kultūru. Galvenokārt,
stacionāros radarus vajadzētu izvietot uz maģistrālajiem ceļiem un
tranzītielām.

Tas, ka stacionāro fotoradaru izvietošana ir CSDD
kompetencē, manuprāt, ir tikai apsveicami. Viennozīmīgi pareizs ir risinājums,
ka valsts iestāde uzņemas šo pienākumu. Manuprāt, nav īsti pareizi, ka privāta
firma vai persona veic ātruma kontroli, turklāt par to vēl saņemot attiecīgus
procentus no soda naudas apmēra. Tas faktiski ir valsts amatpersonu, policijas
uzdevums.

Tādēļ domāju, ka gadījumā, kad radaru izvietošanu un
atbildību par tiem uzņemas CSDD, tas ir ļoti pareizs risinājums. Līdz ar to
nevajadzētu būt tādām problēmām, kā iepriekš bija ar privāto firmu, kad,
piemēram, noteiktos termiņos netika uzstādīti radari, izvietošanas laiks vairakkārt
tika atlikts, bet solītais vienalga netika izpildīts. Tā nav īsti korekta
darbība.

Līdz tam, kamēr arī mūsu pusē tiks izvietots kāds no stacionārajiem
fotoradariem, policija turpinās strādāt tāpat, kā līdz šim. Kamēr nevaram
izmantot pārvietojamo fotoradaru, tikmēr strādājam ar radariem, kas iebūvēti
operatīvajos transportlīdzekļos, kā arī ar rokas radariem.

Visi Satiksmes uzraudzības rotas operatīvie automobiļi ir
aprīkoti ar videoradariem. Liepājas iecirkņa rīcībā ir arī četri rokas radari.
Visi ikdienā tiek lietoti, lai kontrolētu, vai autobraucēji nepārsniedz atļauto
braukšanas ātrumu.

Manuprāt, pārvietojamie radari varētu dot pat lielāku efektu
vidējā ātruma samazināšanai, nekā stacionārie. Jo stacionāro radaru mērķis ir
samazināt negadījumu skaitu melnajos punktos. Šajās vietās uzliekot stacionāro
fotoradaru, samazināsies braukšanas ātrums un ir iespējas izvairīties no negadījumiem
ar smagām sekām.

Savukārt mobilie fotoradari, pirms kuriem nav jāuzstāda
brīdinājuma zīmes, vadītājus disciplinē. Autobraucēji, zinot, ka jebkurā vietā
un jebkurā laikā var būt pārvietojamais fotoradars, tomēr kļūst prātīgāki. Varbūt
ne uzreiz, bet pēc soda saņemšanas, kad pārkāpums fiksēts ar fotoradaru, noteikti
aizdomāsies, ka varbūt tomēr ir jāsamazina braukšanas ātrums, jābrauc atļautā
ātruma robežās. Mobilie fotoradari dod iespēju samazināt vidējo braukšanas
ātrumu valstī.

Tiesa gan, mobilo radaru izmaksas ir augstākas. Ar
mobilajiem radariem ir tā problēma, ka pie šīm ierīcēm visu laiku jābūt klāt
cilvēkam. Tas prasa papildus resursus – cilvēkam jāmaksā alga, vajadzīga
mašīna, tai nepieciešama degviela u.c. Tomēr domāju, ka efektīvāki, lai
samazinātu ātrumu, viennozīmīgi ir pārvietojamie fotoradari.