Saeimas Sociālo un darba lietu komisija ir sākusi skatīt “Brīvprātīgā darba veikšanas likumu” un nolēmusi, ka tiek veidota darba grupa, lai apkopotu un saskaņotu ministriju viedokļus. Jāsaka, ka brīvprātīgā darba likumprojekta aizsākumi meklējami jau 2006.gadā un nevalstiskās organizācijas savu viedokli nav mainījušas, ka šāds regulējums nepieciešams. To dažāda līmeņa sarunās ar NVO sektoru atbalstīja arī valsts amatpersonas, tikai gadi ir pagājuši.

Pagājušā gada pavasarī, kad aktualizējās Valmieras Novada fonda jautājums par brīvprātīgās grāmatvedes darbu organizācijā un VID piemēroja sodu, kad tika saņemta informācija no baznīcām un citām NVO, kur Darba inspekcijas pārstāvji pieprasa pierādījumus, ka brīvprātīgais ir attiecīgās organizācijas biedrs. (Jāsaka, ka neviens normatīvais dokuments to nenosaka.) Tas lika pieņemt lēmumu, ka tā turpināt šajā valstī vairs nav iespējams un secināt, ka mūsu pārraugošo iestāžu darbinieki , pildot savus pienākumus, sāk sāpināt tos organizāciju pārstāvjus un brīvprātīgos, kuri nesavtīgi ziedo savu laiku un darbu, lai veidotu mūsu sabiedrību labāku. Trīs deputātes, Inga Vanaga, Inese Lībiņa – Egnere un es, uzsākām sarunas ar Latvijas Pilsoniskās alianses direktori Rasmu Pīpiķi un politikas koordinatori Intu Šimansku par tiesiskā regulējuma nepieciešamību. Visas vasaras garumā tika uzklausīti un apkopoti organizāciju ieteikumi. Rudens pusē likumprojekts bija gatavs. Tad sākās politiskais process, kur mums ieteica uzklausīt un saskaņot likumprojektu ar ministrijām, kontrolējošām iestādēm. Es personīgi tikos ar 22 ierēdņiem, uzklausīju viņu ierosinājumus, saņēmu atzinumus.

Kādēļ nepieciešams atsevišķs likumprojekts? Pēc šodien esošās normatīvās bāzes brīvprātīgais darbs ir iespējams biedrībās un nodibinājumos, to paredz ”Biedrību un nodibinājumu likums”, kā arī valsts un pašvaldību iestādēs brīvprātīgo darbu var veikt jaunieši vecumā no 13-25 gadiem, jo to paredz ”Jaunatnes likums”. Lūk, daži piemēri, ja cilvēks ir vecāks par 25 gadiem un vēlas veikt brīvprātīgo darbu bērnu namā, valsts sociālās aprūpes iestādē, tas nav iespējams. Vēl interesantāka situācija veidojas slimnīcās, visas 71 Latvijā esošā slimnīca ir SIA, kur vispār nav iespējams veikt brīvprātīgo darbu, tajā pašā laikā ir zināmi gadījumi, kad jaunieši, kuri vēlas kļūt par ārstiem, dodas veikt brīvprātīgo darbu, lai apgūtu jaunas zināšanas un pieredzi, kur pie ilgstoši slimiem cilvēkiem dodas brīvprātīgie, lai palīdzētu un uzmundrinātu sirgstošos. Es uzskatu, ka daudzi jo daudzi brīvprātīgie palīdzēja un vēl joprojām palīdz Latvijas iedzīvotājiem un valdībai pārvarēt krīzi, iedot palīdzīgu roku, pārtiku, atbalstu, lai cilvēki spētu pārdzīvot šo grūto laiku.

Tikai, lai valsts amatpersonas un ierēdņi to varētu izprast, dažreiz ir jābūt apliecinājumam, un šobrīd tā nav. Vienīgie dati ir no 2010.gada, kad Latvijā tika atzīmēts Eiropas Brīvprātīgā darba gads un noslēguma ziņojumā tika secināts, ka šajā gadā 435 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju vismaz vienu stundu bija veltījuši brīvprātīgajam darbam, bet kopumā tika brīvprātīgi nostrādātas 33 miljoni stundu, kuru vērtība bija 82.558 miljoni latu. Pēc Uzņēmuma reģistra datiem Latvijā šobrīd ir vairāk kā 20 tūkstoši organizāciju, kurās atbilstoši tikai ”Biedrību un nodibinājuma” likumam var veikt brīvprātīgo darbu.

Ja visi atbalsta, kas neļauj virzīties uz priekšu ar visiem lasījumiem Saeimā un vajadzīgs ir darba grupas darbs? Galvenie diskusiju temati – vai nepieciešams uzskaitīt brīvprātīgi paveikto darbu stundas, tas palielinās administratīvo slogu. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs gan pašām organizācijām, gan katram brīvprātīgā darba veicējam, gan pašai valstij. Vai nepieciešams ir valstī atzīts dokuments, ka esi veicis brīvprātīgo darbu? Arī šeit mana atbilde ir – jā. Mēs vēlētos, lai dokuments, kas izdots par brīvprātīgā darba veikšanu būtu nozīmīgs, kad mēs vēlamies iestāties augstskolā, kad mēs vēlamies piedalīties konkursā par darba vietu u.c. Katrs, kas ir veicis brīvprātīgo darbu, zina, ka tas ir ne tikai atbalsts sabiedrībai un prieks par iespēju piedalīties, tā ir ļoti lieliska iespēja papildināt savas zināšanas, iegūt jaunu pieredzi, satikt jaunus draugus. Diskusija ir par vecumu, no kura var bērnus iesaistīt brīvprātīgā darba aktivitātēs, mēs piedāvājam, ka no 7 gadu vecuma. Mana personiskā pieredze darbā ar bērniem, Latvijas Mazpulku organizācijas darbs, liecina, ka, ja bērns no mazotnes tiek audzināts darbam, viņa praktiskās zināšanas palīdz daudz labāk veikt uzdevumus skolā, būt aktīvam un iesaistīties sabiedriskā dzīvē jau no mazotnes, un jauniešu vecumā veiksmīgi atrast darbu, pielietot iegūtās zināšanas praksē. Tā kā Labklājības Ministrija visvairāk iebilst pret šo likuma normu, domāju, ka viņiem vajadzētu būt visvairāk ieinteresētiem, jo tas nākotnē būtiski mazinātu jauniešu – bezdarbnieku rindas un pabalsta saņēmēju loku. Jo mums diemžēl jāatzīst, ka darba tikums un tā audzināšana bērnam no mazotnes ir jāatjauno mūsu valstī kā vērtība.

Ja parasti pārmet, ka likumprojekti tiek sagatavoti bez ieinteresēto pušu iesaistes, tad varam informēt, ka š.g.4.martā plkst. 11.00 Saeimā uzsāks darbu Sociālo un darba lietu komisijas darba grupa, uz kuru aicinu ikvienu interesentu sūtīt savus priekšlikumus un piedalīties šā likumprojekta pilnveidē.

Es pati sadarbībā ar biedrību ”Brīvprātīgais.lv” piedalīšos diskusijās ar NVO pārstāvjiem š.g.22.februārī Liepājā, 22.martā – Kuldīgā, 19.aprīlī – Talsos, sadarbībā ar Priekules novada biedrību ”Zviedru draugu kopa” – š.g.12.aprīlī Bunkā. Savu pasākumu gatavo arī Latvijas Jaunatnes padome.

Būsim aktīvi, veiksim brīvprātīgo darbu un kopīgi sagatavosim ”Brīvprātīgā darba veikšanas likumu”, kas stiprina šīs kustības attīstību Latvijā!

Inita Bišofa,
Saeimas deputāte (Reformu partija)