Siltas ziemas pie mums ir ierasta lieta. Pirms pāris gadiem cilvēki bija pat aizmirsuši, kāds šis gadalaiks izskatās. Drīzāk ir pārsteigums, ka pie mums tā ir, nevis – ka nav.

Siltā ziema, iespējams, sekmēs kukaiņu un dažādu parazītu izdzīvošanu, ja ņem vērā to, ka gandrīz nemaz nav kailsala, kas veicinātu to izsalšanu. Tādējādi nākošajā vasarā mums būs jācīnās, piemēram, odiem, dažādiem dārza kaitēkļiem. Taču citus kukaiņus temperatūru svārstības var arī neietekmēt.

Par to, kā siltā ziema atsaucas uz dzīvniekiem, man grūti spriest. Tiem, kam ir ļoti izteikts guļas periods, tie droši vien arī guļ, bet tiem, kam nav tik izteikts, tie, iespējams, vēl ir nodomā. Guļ jau tad, kad ir auksts un dzīvniekam tiešām nav ko ēst.

Jāsaka, ka klimats ir bijis mainīgs visu laiku. Patiesībā tas ir liels jautājums, cik stipri cilvēks to var ietekmēt. Viduslaikos piedzīvots mazais leduslaikmets, bija īsas vasaras un bargas ziemas. Pat raža nepaspēja laikā nobriest, tāpēc piedzīvoti bada laiki. Ir bijis subatlantiskais periods, kad atkal – gluži pretēji – bijis siltāks. Visu laiku ir siltāki vai aukstāki periodi. Un daba Latvijā pie svārstīgajiem laikapstākļiem ir pieradusi, nostabilizējusies gan dzīvnieku, gan augu valsts. Palikušas sugas, kas spēj izdzīvot šādos mainīgos apstākļos.

Nezinu, vai vienmēr var ticēt meterelogiem, taču šogad sola karstu vasaru, ar tropiskiem laikapstākļiem. Un, manuprāt, tas nemaz nav tik slikti, jo tas nozīmē karstumu un reizē nokrišņus. Tuksnesīgi laikapstākļi atnestu tikai karstumu, bez lietus, un tas būtu daudz sliktāk.

Inita Dāniele,
“Latvijas Dabas muzeja” Botānikas nodaļas vadītāja