Intervija ar Intu Langi, Līgatnes dabas taku vadītāju.

– Kāpēc nedrīkst no savvaļas ņemt mājās dzīvnieku mazuļus?

– Jo tad turpmākajā dzīvē varam tos nosaukt par cietumniekiem. Ja cilvēks izaudzina šādu dzīvnieku, ir skaidrs, ka lielākajā daļā gadījumu tas vairs nekad nebūs palaižams savvaļā, kur dzīvnieks nesapratīs, no kā jābaidās un kā sameklēt sev ēdamo.

Otra lieta – nezināšana, kā par šiem dzīvniekiem rūpēties. Savvaļas dzīvniekam ir citāda uzvedība, fizioloģija, ēšanas paradumi, un cilvēks nevar sagādāt tam nepieciešamos apstākļus, lai mazulis izaugtu par pilnvērtīgu un veselīgu dzīvnieku.

Trešā problēma ir mīts, ka, paņemot savvaļas dzīvnieku pavisam maziņu, tas izaugs par mājdzīvnieku.

Taču, gadiem strādājot šajā jomā, zinu, ka varbūt viens no simta būs tāds, kas gribēs ar cilvēku draudzēties. Lielākajai daļai nostrādā dabiskie instinkti, rodas bailes no cilvēka, tie neļauj sevi glaudīt. Tad nu saimnieks nezina, kā no tiem tikt vaļā.

Pagājušajā gadā plaša rezonanse bija gadījumam, kad Ziemeļvidzemē pusaugu lācēni gāja cilvēku tuvumā un šiverēja pa saimniecībām. To uzvedība skaidri parādīja, ka lācēni izaudzināti pie cilvēka. Liekas, izlaidīs dabā un tur dzīvnieks laimīgi dzīvos, bet tā nemaz nav.

Uzsākot šo kampaņu, mana galvenā doma ir – neliksim dzīvniekiem kļūt par situācijas ķīlniekiem.

– Vai būtu jāatturas arī no selfijiem ar zvēriņiem?

– Ņemot rokās dzīvnieka mazuli, lai nofotografētos vai samīļotu, mēs tam radām milzīgu stresu. Daļai dzīvnieku ir tik jūtīga nervu sistēma, ka no bailēm var sirds apstāties.

Nesen dzimuši mazuļi, kuri vēl nesaprot, kas apkārt notiek un kurus staipa pa rokām, pierod zināmā mērā nevairīties no cilvēka. Sākot pieradināt dzīvnieku, mēs viņu apdraudam.

Arī barot vāveres un ežus pilnīgi noteikti nevajag. Kad sākam to darīt, radinām dzīvniekus pie noteiktas uzvedības.

Tie nāk, gaida, un to ļoti labi ielāgo dabiskie ienaidnieki. Dabā dzīvnieki izretojas, jo ēdiens nekad nav atrodams vienā vietā. Ja koncentrējam dzīvniekus noteiktā vietā, slimības izplatās daudz ātrāk.

– Ko darīt, uzejot dzīvnieka mazuli?

– Savvaļā mammas neuzturas to tuvumā, jo lielo dzīvnieku uzreiz labi pamanīs plēsēji un zinās atrast viegli dabūjamu laupījumu. Redzot mazulīti, ir ātri jāiet prom, jo mamma pie tā nenāks, kamēr tur būs cilvēks.

– Vai mežā jābaidās no zvēriem?

Ja ejam sēnēs, ogās vai pastaigā, iespēja sastapt bīstamu zvēru ir ļoti neliela. Savvaļas dzīvnieki paši nenāk cilvēkam virsū. Viņi pirmie pamanīs mūs un klusiņām pazudīs.

Ja ejam mazuļu laikā un darām to klusi, varam uzskriet kādam virsū. Savus mazuļus ļoti aizsargā aļņu, lāču un mežacūku mammas. Galvenais ir nelavīties tik klusu, ka neviens mūs nedzird.

Ar zvēru, kas audzis pie cilvēka un tad izlaists savvaļā, man negribētos satikties, jo tas var cilvēku uztvert kā konkurentu savā teritorijā.

Video, kurā stirnu buks mežā uzbrūk, liecina, ka tas ir audzis pie cilvēkiem.

Mūsdienās suns ir ģimenes loceklis, pavadonis, ar to ejam arī dabā. Lai cik suns būtu labi audzināts, tam ir instinkts ķert un kost citus dzīvniekus. Mūsu aicinājums ir turēt četrkājaino draugu pie pavadas un skatīties, ko tas dara, īpaši mazuļu laikā pavasarī.