Šosvētdien, 7.martā, notiks Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla atklāšanas koncerts, tādējādi mūsu pilsētā jau 18 reizi notiks brīnums. Festivālu uztveru tieši tā – kā brīnumu. Un to gaida ne tikai mūziķi, bet arī nelielais pilsētas kultūras slānis, tā saucamā inteliģence.

Esmu liela šī festivāla mīļotāja, tāpēc, atskatoties pagātnē, varu pavērtēt, kā festivāls ir mainījies. Pirmie bija mūsu pašu, bez ārvalstu viesiem. Taču laikam ritot, tas paplašinājās un festivāla dalībnieki kļuva arvien vairāk un brauca no dažādām pasaules valstīm – Krievijas, Japānas, Amerikas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Lietuvas utt. Plašs pianistu diapazons, tādējādi festivāls nenoliedzami kļuva interesantāks, jo tika pārstāvētas ļoti dažādas skolas.

Atceros, ka vienu gadu piedalījās arī mazās zvaigznītes – pianisti no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas. Ļoti patika, jo jaunajiem tā bija laba pieredze, bija jāspēlē ar orķestri. Mazliet žēl, ka maestro Imants Resnis, kurš bija uzņēmies festivāla organizēšanu, nekad tā arī neuzaicināja tādu personību kā Jautrīte Putniņa. Nupat 81 gadu vecumā Mūzikas akadēmijā viņa sniedza koncertu, pēc kura skatītāji piecēlās un veltīja lielus aplausus. Tiešām pēc nopelniem. Un to pašu var attiecināt uz Vestardu Šimkusu. Tas laikam ir grūts jautājums, kuru aicināt…

Pēdējos gadus viena no festivāla neatņemamām sastāvdaļām bija meistarklases. Tās apmeklēja ne tikai mūsu mūzikas vidusskolas audzēkņi un darbinieki, bet brauca lūkot interesenti no dažādām Latvijas vietām. Prātā palikušas tieši bulgāru klavierspēles profesores Milenas Mollovas un franču pianista Dominika Merlē nodarbības. Viņi tiešām bija meistari.

Šogad festivāls ir sarucis līdz pieciem koncertiem, bet arī tas ir labi. Cilvēki vēlas klausīties, protams, salīdzinot ar ārvalstīm, mūsu zāles nav pārpildītas. Lai gan šķiet, ka tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no mākslinieka, kas uzstājas, jo, piemēram, par Elīnas Garančas koncertiem interese ir ļoti liela un zāles – pilnas. Šogad izpaliks džeza vakars. Parasti tas piesaistīja to publikas daļu, kurus mazāk saista klasiskā mūzika, lai gan džezs arī ir nopietna mūzika.

Vēl ir žēl, ka mums pašiem nav savas koncertzāles. Tā, kas ir Graudu ielā, ir pārāk maza. Šogad visi koncerti notiks teātrī, taču orķestrim tur ir grūti spēlēt. Nav tās akustikas. Ceru, ka skatuve tiks pārveidota līdzīgi kā uz Šimkusa koncertu – aiztaisot visu ciet, bet mākslinieku izbīdot pavisam priekšā. Ja solists ir kaut mazliet iekšā, tad pirmās rindas neko nedzird. Pāri visām negācijām, ceru, ka pilsētai izdosies realizēt “Lielā dzintara” projektu.

Gribētos, lai festivāls notiktu arī turpmāk. Cilvēkiem algas ir mazas un iespēju aizbraukt uz Rīgu līdz ar nelielas. Tā vismaz festivāla laiku ir iespējams baudīt šāda veida mūziku, nekur nedodoties. Vibrācijas, ko apmeklētāji uzņem šo dienu laikā, ir jūtamas pat ilgu laiku pēc koncertiem. Jaunākie pētījumi rāda, ka mūzika ārstē, un šajos laikos pozitīvas emocijas ir ļoti vajadzīgas. Arī festivāla dalībnieki šajās dienās jūtas ļoti labi, jo tas nav konkurss, kurā jāuzvar. Dalībnieki priecājas, papildina viens otru, bez nekādas skaudības.

Gribu tomēr pieminēt kādu ne visai patīkamu notikumu. Viena no mūsu mūzikas vidusskolas audzēknēm tika rupji atraidīta, kad taujāja pēc iespējas apmeklēt Šimkusa mēģinājumu. Atteikuma iemesls tika skaidrots ar mākslinieka nevēlēšanos, lai viņu traucētu. Taču, piemēram, kādreiz Rīgā mūzikas vidusskolas audzēkņi, uzrādot apliecību, varēja pretendēt uz neaizņemtajām vietām zālē, tāpat viņi drīkstēja vērot mēģinājumus. Kad tagad ierosināju šai pašai audzēknei painteresēties, vai nepastāv kāda no šīm iespējām, viņa atbildēja, ka nekad vairāk nemēģinās, lai gan jaunajiem šāda pieredze būtu ļoti vērtīga.

Irēna Kalniņa,
Emīļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas skolotāja