11. un 18.novembris Latvijas valstij ir nozīmīgi datumi. Saviem skolēniem, stāstot par Lāčplēša dienu, cenšos uzsvērt to, ka tā bija vienīgā reize, kad Latvijas armija cīnījās savas valsts dēļ. Uzskatu, ka tā bija ļoti svarīga diena, jo latvieši aizstāvēja savu valsti – Latviju. Lāčplēša diena nav brīvdiena. Ja tā neiekrīt sestdienā vai svētdienā, cenšos skolēnus aizvest izglītojošā mācību ekskursijā uz latviešiem nozīmīgām un vēsturiskām vietām. Domāju, ka tā var daudz labāk saprast vēsturiskos procesus, nekā vienkārši sēžot skolas solā. Savukārt 18.novembris ir mūsu valsts dibināšanas diena – mūsu valsts sākums.

Strādājot ar vidusskolēniem, varu apgalvot, ka viņus pat ļoti interesē Latvijas vēsture un tieši šis tik valstij nozīmīgais posms. Es to jūtu mācību stundās pēc viņu uzdotajiem jautājumiem. Šogad 11.klases skolēni piedalījās kopīgajā lāpu gājienā no Liepājas Pedagoģijas akadēmijas uz Ziemeļu kapiem. Kad pēc tam tikāmies filozofijas stundā, viņi gribēja, lai vairāk pastāstu par Lāčplēša dienu. Tas tikai apliecina to, ka interese viņiem ir. Daļa par šiem notikumiem, protams, kaut ko zina, bet daļa tomēr ne. Viens no jautājumiem, ko viņi uzdeva bija par valsts himnu: kā tas var būt, ka tad, kad tā tiek atskaņota, cilvēki nedzied? Manuprāt, visās skolās skolēniem tiek mācīti himnas vārdi, jo to ir nepieciešams dziedāt gan dažādos svinīgos aktos, gan izlaidumos, gan citos pasākumos. Taču, bieži vien, to nedzied arī daļa vecākās paaudzes cilvēki. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi kautrējas, uzskata, ka neprot dziedāt vai ir kāds cits būtisks iemesls. Svarīgi ir ievērot arī to, kā tu izturies šīs dziesmas laikā. Kad biju muzejā uz 18.novembra pasākumu, vienam skolniekam nācās aizrādīt, lai viņš noņem cepuri himnas dziedāšanas laikā. 

Skolēniem nemitīgi pārmet to, ko viņi nezina, bet pie tā ir vainojama arī mūsdienu sabiedrība. Vairāk tiek domāts par komerciālo ieguvumu, nevis viņu izglītošanu. Es šeit gribētu runāt par filmu ”Rīgas sargi”. Esmu patiesi dusmīga, ka to Liepājā rādīs tikai janvārī! Filma tiks skatīta jau ar pavisam citām sajūtām, nekā, ja to skatītos tagad – valsts svētku laikā. Un tas tieši sakrita arī ar devītās un divpadsmitās klases vēstures mācību programmu. Iedomājos, cik labi būtu viņiem noskatīties šo filmu tieši tagad! Bet nekā. Žēl, ka viņu interese pēc reklāmas noskatīšanās televīzijā, tā arī netiks apmierināta.

Nesen skatījos Jāņa Dombura vadīto raidījumu ”Kas notiek Latvijā?”, kurā runāja par politiku un valdības krīzi. Pirms tam man divpadsmitās klases skolnieks pajautāja, lai es nosaucu argumentus, kāpēc jauniešiem būtu jāpaliek Latvijā, nevis jādodas strādāt uz ārvalstīm. Man bija grūti atbildēt. Patiešām, kāpēc dzīvot valstī, kur ar tevi neviens nerēķinās? Pieminētajā raidījumā uzstājās Latvijas Zemnieku savienības runasvīrs Viesturs Silenieks un viņa izteiktie vārdi man vēl ilgi paliks atmiņā: ”Tās sugas cilvēki…”. To viņš attiecināja uz tiem cilvēkiem, kas nav apmierināti ar pastāvošo situāciju, piketē, izsaka nopēlumus utt. Uzskatu, ka tas nav normāli! Kura tad ir tā viena suga, bet kura – otra?

Kas ir patriotisms? Gribētu citēt vienas skolnieces vārdiem, ko viņa uzrakstīja pēc mācību ekskursijas: ”Pēc šīs ekskursijas es sapratu, ka nekad nelikšu augstāk svešu valsti par Latviju. Lai būtu divciparu inflācija, lai būtu pazemojošs iztikas minimums, lai būtu tie oligarhi, bet es mīlēšu Latviju un sliktus vārdus neteikšu, jo tomēr vēl ir palicis tas, par ko latvieši atdeva dzīvības. Par to liecina piemiņas vietas, grāmatas, izrādes, dziesmas, kas ir lasāmas, skatāmas un dziedātas līdz pat šodienai. Mēs turpinām pieminēt tautas varoņus un dižgarus, jo mums ir svarīga Latvijas brīvība, mums ir svarīgi latvju brīvības cīnītāji.” Esmu teikusi, ka citur droši vien ir labāk un var nopelnīt lielākas algas, bet vienalga tu tur nebūsi savējais… Zeme Latvija var būt tikai sirdī. Iekšēji ir jājūt, ka tā ir tava zeme un tava valsts. Domāju, ka tas ir patriotisms.

Lai iedzīvotājos atkal atgrieztos ticība savai valstij, valstsvīriem ir jāpārdomā tādi jēdzieni, kā tauta, valsts, kāpēc es esmu ievēlēts šajā amatā un kāpēc es šos pienākumus pildu.

Vai Liepājā ir pietiekami daudz interesantu svētku pasākumu skolēniem? Domāju, ka šādi pasākumi ļoti jāpārdomā, lai tie jauniešiem būtu pietiekami aizraujoši un interesanti, ne tikai nopietni un formāli. Zinu, ka tas ir liels darbs, taču dzirdēt pēc tam no skolēniem, ka viņiem ir paticis un bijis vērts aiziet, ir atzinīgākie vārdi, ko skolotājam var pateikt.

Irisa Otrupe,
J. Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskolas skolotāja, Liepājas pilsētas Vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja