Pēc tam, kad izskanēja informācija, ka, uzlabojot satiksmes drošību valsts autoceļu tīklā, VAS ”Latvijas Valsts ceļi” uzstāda transportlīdzekļu momentānā ātruma attēlošanas displejus daudzviet Latvijā un tostarp arī šosejas A9 Rīga- Liepāja malā Grobiņā, lasītāji kārtējo reizi pauda nepatiku pret displeju uzstādīšanu, paužot, ka šīs iekārtas ir nevajadzīgas, ka to uzstādīšana ir naudas šķērdēšana.

Tieši tāda pati situācija bija aizvadītā gada nogalē, kad Liepājas pilsētas domes sēdē 5.novembrī tika pieņemts lēmums pašvaldībai piedalīties konkursā, lai saņemtu finansējumu un mūsu pilsētā – vairākos pilsētas tranzītielu posmos, kas skar tādas satiksmes drošībai nozīmīgas vietas kā skolu un bērnudārzu tuvums, bīstamos tranzītielu posmus, neregulējamo gājēju pāreju, piemēram, pie Neredzīgo biedrības Ganību ielā, kā arī pie pilsētu robežām Klaipēdas ielā un Brīvības ielā, uzstādītu ātruma kontroles displejus. Arī par ieceri pilsētā uzstādīt displejus attieksme bija noraidoša.

Gribu oponēt neapmierinātajiem un pievienoties CSDD Liepājas nodaļas priekšnieka Gvido Ķirsona viedoklim, kurš uzskata, ka iecere uzstādīt ātruma kontroles displejus ir tikai apsveicama, kā arī Attīstības pārvaldes vadītāja Mārtiņa Ābola norādei, ka displeji disciplinēs autobraucējus ievērot ceļu satiksmes noteikumus un būt uzmanīgiem.

Vispirms, manuprāt, neapmierinātajiem derētu iepazīt informāciju par to, kas tad par ”zvēru” ir ātruma kontroles displejs. Displejs nav fotoradars vai ierīce ar radaram līdzīgām funkcijām. Displejs nav tā ierīce, kas fiksē pārkāpumus, lai šoferīšiem pēc tam būtu jāmaksā sods! Gluži pretēji – tā ir ierīce pašu autobraucēju ērtībām, proti, displeji darbojas kā atgādinājums par to, kādam ātrumam konkrētajā vietā ir jābūt.

Kaut mūspusē displejs ir jaunums, piedaloties ceļu satiksmē un izbraucot no savas sētas, šīs mērierīces varam redzēt ne tikai Eiropā, kur displeji ir ikdiena, bet arī vairākās vietās Latvijā, piemēram, tepat kaimiņos – Ventspilī.

Ātruma kontroles displeji sevi jau pierādījuši un tos atzinīgi novērtējuši autovadītāji, kuriem nācies braukt pa veco Eiropu. Jā, arī es. Ieguvums no šīm ierīcēm ir tas, garā ceļā, iebraucot apdzīvotā vietā, kādu ir bezgala daudz, pārslēgšanās no ātruma, kas ir ārpus apdzīvotām vietām, uz krietni mazāku ātrumu – 50 vai pat 30 kilometri stundā, autovadītājam, maigi izsakoties, reizēm piemirstas. Bet ja ir šāda informatīva mērierīce, kas parāda transportlīdzekļa faktisko ātrumu, tas atgādina par maksimālā atļautā ātruma izmaiņām un tā ievērošanu. Vienkārši izsakoties: ir patīkami, ja displejs ”piemiedz zaļu aci”, savukārt nekavējoties uzspied uz bremzes pedāļa, ja displejs rāda ”dusmīgu sarkanu seju”.

Turklāt, ņemot vērā aizvadītajā trešdienā Uliha un Robežu ielas krustojumā notikušo avāriju, kad dāma ar savu ”Audi A6” pie luksofora sarkanā signāla iebrauca krustojumā un izraisīja sadursmi ar ”Mazda”, kuras vadītājs, būdams absolūti nevainīgs, kļuva par trakotājas upuri (te nedomāju bojā gājušo, bet gan šoferi, kurš ne savas vainas dēļ nu ir kājniekos), laikam jāizdara secinājums, ka jebkāda mērierīce, iekārta un zīme, kas ierobežo braukšanas ātrumu un citādi neuzmanīgajiem, pārgalvīgajiem vai kā citādi pie stūres neapzinīgajiem atgādina par noteikumiem, ir tikai apsveicama.

Lai man piedod braucēji ar stāžu, kuriem, tāpat kā man, ikdienā regulāri nākas izvairīties no stulbām avārijas situācijām, bet bez stingriem ierobežojumiem, acīm redzot, satiksmi organizēt nav iespējams. Laikam labāk esmu ar mieru ”pavilkties” kādam ”gliemezim” ”astē” un pie iespējas viņu droši apdzīt, nekā nemitīgi ausīties, vai kāds pēkšņi ”neizleks” priekšā no mazāk svarīga ceļa, piemēram…