1.jūnija vakarā kārtējo reizi mūsu pilsētā uzdarbojās viltus
spridzinātājs. Operatīvie dienesti saņēma informāciju, ka ēkā Brīvības ielā ievietots
spridzeklis, kas tuvākajā laikā detonēs. Policija, ugunsdzēsēji un pārējie
operatīvie dienesti rīkojās tieši tā, kā šādās situācijās paredz noteikumi – nekavējoties
ieradās notikuma vietā, evakuēja cilvēkus, norobežoja teritoriju un slēdza
satiksmi.

Šoreiz maģistrālajā ielā. Pilnībā var saprast cilvēkus, kas
automašīnās sēdēja sastrēgumā pirms slēgtā ielas posma un bija absolūtā
neizpratnē: kas notiek?

Par laimi, tāpat kā neskaitāmas reizes iepriekš, kad
dīvainīši cēla viltus trauksmi par it kā ievietotiem spridzekļiem ne tikai
tirdzniecības namā ”Kurzeme”, bet arī pilsētas domes ēkā, dzelzceļa stacijā un
pat Kurzemes apgabaltiesā, bumba pirmdienas vakarā netika atrasta. Policijas
darbinieki operatīvi pārmeklēja ēku, pēc kā satiksme tika atjaunota.

Taču, lai arī kādas neērtības iedzīvotājiem šādas viltus
trauksmes nesagādātu, nereaģēt uz tām nevar! Ne tikai tādēļ, ka stingrus
drošības pasākumus prasa noteikumi. Arī tādēļ, ka nekad nevar teikt: nekad.
Paldies Dievam, neskaitāmas reizes trauksme bijusi velta! Bet ja nu nākošajā
reizē spridzeklis būs reāls?

Man, domājot par šo tēmu, prātā nāk bērnībā lasīta pasaka
par ganu zēnu. Puika, ganīdams aitas, bija tā nogarlaikojies, ka mājiniekus
trīs reizes izjokoja, bez pamata viņus sasaukdams ar kliedzienu: vilks aitās!
Kad ceturtajā reizē pelēcis patiesi ieklupa ganāmpulkā, mājinieki vairs
nenāca…

Sašutums un patiesi nopietnas dusmas manī raisās cita
iemesla dēļ. Cik glupam jābūt cilvēkam, lai ”pajokotu”, ziņojot operatīvajiem
dienestiem par viltus spridzekli! Tiek tērēts šo dienestu laiks, finansiālie un
cilvēkresursi. Labi, tos var izmērīt un pēc trauksmes cēlāja notveršanas (un
šādi gadījumi, kā zināms, jau bijuši) no zvanītāja piedzīt. Bet tikpat labi
taču tieši tajā brīdī, kad šis ”jokdaris” ”spēlēsies”, Ātrās palīdzības,
policijas vai ugunsdzēsēju palīdzība BEZ JOKIEM būs nepieciešama viņa
tuviniekiem!

Bet izbrīnu manī šorīt, kad policijai lūdzu informāciju par
kārtējo viltus spridzinātāju, radīja Valsts policijas Kurzemes reģiona
pārvaldes pārstāves Signes Šteinbergas aizrādījums. Viņa visā nopietnībā jautāja:
”Vai tiešām par to jāraksta? Nekas taču nenotika!”

Var jau piekrist viņas vēlāk sniegtajai oficiālajai
versijai: ”Valsts policijas vārdā tomēr aicinu ignorēt šāda veida informāciju,
tādā veidā nesniedzot zvanītājam gaidīto gandarījumu un citiem potenciālajiem ”gudriniekiem”
iedvesmu jauniem varoņdarbiem.”

Taču šai rungai ir divi gali! Un mūsu, mediju, primārais
pienākums, uzdevums, misija utt. viennozīmīgi ir informēt sabiedrību par notikumiem
un norisēm pilsētā. Ne tikai priecīgiem, bet arī baisiem! Cilvēkiem, kuri sēž
sastrēgumā, ir tiesības saņemt atbildi uz jautājumu: kāpēc viņiem liegts
turpināt ceļu.

Mediji nevis popularizē tos, kuri nedraudzējas ar prātu vai kā
citādi rīkojas dīvaini, bet gan INFORMĒ sabiedrību. Un ne tikai tad, kad
noticis kas neatgriezenisks, bet, ja vien iespējams, savlaicīgi un operatīvi.

Te atļaušos vilkt paralēles ar notikumiem, par kuriem
sabiedrībā nav pieņemts runāt. Policija medijiem nesniedz informāciju par
dzimumnoziegumiem. No vienas puses – pareizi, noteikumi to liedz darīt, lai vēl
vairāk neciestu upuris, kā arī tādēļ, lai ļaudīs nesētu paniku. Bet no otras
puses: vai nebūtu tomēr lietderīgāk pēc negadījuma, neieslīgstot detaļās,
sabiedrību tomēr brīdināt. Cilvēkiem tādējādi būtu iespēja būt uzmanīgākiem. Un
piesardzība nekad nebūs lieka.