Pārvietoties no punkta A uz punktu B ja ne grib, tad ir nepieciešamība pilnīgi visiem – gan tiem kuriem divas, četras un simts kājas, gan tiem kuriem to nav. Nupat, veidojot materiālu par iespējām pārvietoties Liepājas pilsētvidē, pārliecinājos, ka liepājniekiem un pilsētas viesiem ir pamatots iemesls sūdzēties par iespējām normāli pārvietoties.

Situācija ir pat sliktāka, nekā dažs labs var iedomāties. Trakākais – galvenā pilsētas artērija, Lielā iela. Labi, dažas pārejas saistībā ar rekonstrukciju slēgtas, ejam apkārt. Bet kāds ir šis apkārtceļš!? Laipas saliktas šķībi, starp posmiem atstarpes, posmi nav salīmeņoti utt.

Kājāmgājējiem jau nekas – vienā vietā lec, citā kāpj. Bet ko darīt tiem, kuriem stumjami vai dzenami ratiņi? Sieviete stumj velosipēdu, uz kura speciālajā krēsliņā sēž mazulis. Pati rāpjas pa sliedēm, lai puslīdz cilvēcīgi tām pa laipām pāri pārstumtu divriteni ar mazuli uz tā. Jaunā māmiņa cīnās, lai uz nākamo laipas līmeni paceltu ratiņu priekšējos riteņus. Omīte ar diviem spieķiem mēģina noturēt līdzsvaru uz ļodzīgajiem dēļiem…

Par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vispār nerunāsim! Laipas mūsu pilsētas centrā ratiņkrēslos sēdošajiem ir neiespējamā misija.

Sieviete elektriskajā ratiņkrēslā, pieripinājusies pie vienas no sliežu šķērsošanas vietām, teju raud un mēģina atpakaļgaitā izvadīt krēslu no labirinta. Gribējusi uz ”Rimi”, jo tur viņas iecienītajiem produktiem atlaides. Bet nekā, būs jāiztiek ar veikalu ”Top”, kur cenas esot daudz augstākas…

Un Lielās ielas šķēršļu josla nebūt nav vienīgās lamatas tiem, kuri neskrien. Netālu no centra tiek veikta ēkas rekonstrukcija. Uzslietas sastatnes, novilkts aizsargtīkls, ietves josliņa atstāta brīva. It kā viss labākajā kārtībā. Ja neskaita apstākli, ka brīvajā ietves josliņā ir laternas stabs… Jaunā māmiņa ar ratiņiem tālāk netiek – viņa nevar izspraukties pa spraugu, bet ielas malā novietoti auto…

Dodoties tālāk no paša pilsētas centra, ar skumjām atliek secināt, ka problēmas ir arī vietās, kur nenotiek remontdarbi. Vietām ietve un brauktuve tik nelīdzena, ka jāskata, lai kaklu nenolauztu. Un uzbrauktuves no brauktuves tik augstas, ka jābūt uzmanīgam un jāskatās zem kājām, lai nepakluptu. Kā lai šādus grubuļus un pacēlumus pārvar cilvēks ratiņkrēslā?

Jau iepriekš, runājot ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ne reizi vien nācies dzirdēt, ka maksimālais pieļaujamais pacēlums ir līdz 2 centimetriem. Un ne vairāk!

Par iespējām pārvietoties objektu remontdarbu laikā atbildīgs ir būvuzraugs. Tātad arī par gatavo produktu atbildīgs ir šis cilvēks. Rodas jautājums: vai visi būvuzraugi brilles pazaudējuši?

Situācija ir līdzīga, kā ar veloceliņiem un ielām. Cik nav runāts par veloceliņu un ietvi Zirņu ielā, kas ir nebaudāma pacēlumu dēļ krustojumos. Tieši tāda pati situācija ir ar komunikāciju akām uz brauktuvēm. Labi, saprotu, ka komunikācijas lielākajā daļā mūsu pilsētas vēsturiski ir zem ielas seguma, taču vai nebūtu iespējams, veicot ielas rekonstrukciju, brauktuvi izveidot līdzenu? Piemērus var saukt kilometra garumā: Ziemeļu un Ventspils ielas, Zirņu un Zemnieku ielas utt. Rekonstrukcija pabeigta, bet braucam kā pa mūžu negreiderētu grants ceļu!

Vai tiešām līdzena pilsētvide ir neiespējamā misija?