Smēķēšana Latvijā mērķtiecīgi tiek izskausta ne tikai pēdējo pāris, bet desmit un pat vairāk gadu garumā. Turklāt ”skābekli piegriezt” augsti vīri un sievas cenšas ne tikai kontrabandas tabakas izstrādājumu tirgotājiem, bet arī smēķētājiem. Arī tiem, kuri iegādājas legālu preci, kas aplikta ar akcīzes nodokli, un tādējādi papildina valsts maciņu.

Smēķēšanas izskaušanas aktivitātes, kā zināms, sākās pirms daudziem gadiem, kad tika pieņemts lēmums, ka nav atļauts smēķēt tuvāk par 10 metriem no iestāžu durvīm. It visur parādījās košas uzlīmītes. Tajā pašā laikā tika pieņemts lēmums, ka kafejnīcās, restorānos un spēļu zālēs strikti jānodala nesmēķētāju zona no pīpmaņiem paredzētās. Labi! Akceptējam un ievērojam.

Bet ar to nebija gana. Nākamais solis bija aizliegums smēķēt uz balkoniem un lodžijām. Seko aizliegums smēķēt automašīnās.

Piekrītu, ka drošības apsvērumu dēļ autovadītājiem aizliegts, vadot transportlīdzekli, runāt pa mobilo tālruni un izmantot citas sakaru ierīces. Saprotams vēl būtu, ja šī paša iemesla, proti, drošības dēļ, aizliegtu smēķēt, arī ēst, vadot auto. Bet pilnībā aizliegt smēķēt automašīnā, kas ir privātīpašums, tāpat kā uz lodžijas, kas ir privātīpašums…

Vai te nenonākam pretrunā ar īpašuma tiesībām? Pats par sevi saprotams, ka nevar smēķēt automašīnā, kurā tiek pārvadāti bērni! Bet pieaugušais taču var palūgt šoferīti nesmēķēt! Vai arī gluži vienkārši nekāpt iekšā mašīnā, kuras vadītājs smēķē vai salons ož pēc dūmiem!

Un nupat vēl tiek rosināts pilnībā aizliegt smēķēt darba vietās! Interesanti, kā šo jautājumu risinās valdībā, kur, cik dzirdēts, arī ir smēķētāji?

Taču runa ne par valdības vīriem un sievām. Jau pasen ir spēkā noteikumi, kuri aizliedz smēķēt pie iestāžu durvīm, parkos un skvēros, sabiedriskā transporta pieturvietās zem nojumes utt. Bet nav aizliegts pa pārpildītu tirgu vai ietvi, kur daudz cilvēku, soļot ar degošu cigareti rokās.

Manuprāt, būtiskāk būtu pieņemt lēmumu aizliegt smēķēt tirgū. Gan apmeklētājiem, kuri pūlī ar degošo cigareti rokās riskē sadedzināt garāmgājējiem drēbes, gan pārdevējām, kuras kūpina blakus gan burkāniem, gan apakšveļai. Un nevis sodīt cilvēku, kurš parka nomaļā stūrī piesēdis uz soliņa blakus atkritumu urnai, lai, nevienam netraucējot, uzsmēķētu.

Protams, tūdaļ man aizrādīs, ka varu neiet tirgū un nepirkt tur ne kartupeļus, ne veļu! Jā, varu to nedarīt! Un man, protams, ir tiesības smēķētājiem aizrādīt. Tieši to iesaka lēmumu pieņēmēji. Tikai vai tas dos vēlamo rezultātu… Iespējams, labāk atturēties no aizrādīšanas, lai, mātes vārdiem apsaukātiem, mums pašiem nesabojātos oma visai dienai.

Tādēļ man joprojām nav atbilžu uz vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, vai jau labu laiku spēkā esošie noteikumi un prasības attiecībā uz smēķēšanu ir labākais variants? Otrkārt, vai nule pieņemtie ierobežojumi ir patiesi pārdomāti, dos īsto rezultātu, proti, punktu uz ”i”? Un vai netiek šauts pār svītru attiecībā uz īpašuma tiesībām un cilvēktiesībām?