Izlasīju Ulda Hmieļevska blogu “Darbs pie satiksmes dalībnieku izglītošanas vēl nav galā” un sapratu, ka arī man par šo tēmu ir, ko teikt. Pirmkārt, piekrītu Uldim, ka apsveicamas ir Latvijā rīkotās kampaņas satiksmes drošības uzlabošanai. Tāpat viņam taisnība, ka izglītojošais darbs vēl ne tuvu nav galā.

Un diemžēl, neba ar kampaņām vien iespējams izmācīt visus. Otrkārt, arī man ir savs viedoklis par satiksmes drošību un kultūru mūsu Tēvzemē. Un, treškārt, sen nebiju atļāvusies savu viedokli paust.

Nav jau noslēpums, ka kādu laiku nebiju sastopama Liepājā un arī Latvijā. Braukājot pa Eiropas ceļiem guvu pārliecību, ka Vecajā Eiropā autobraucēji ļoooti ātri iemācās satiksmes kultūru. Neteikšu, ka nebrauc ātri. Gluži pretēji! Kā zināms, Vācijā, Dānijā uz autostrādēm atļautais braukšanas ātrums lielākoties ir 120 un pat 130 kilometri stundā. Un mašīnas traucas, un neviens nost nesitas. Protams, lomu spēlē tas, ka ceļi ir ļoti kvalitatīvi, atļaušos teikt: gludi kā galds. Un regulāri notiek to uzlabošana. Taču remontdarbu vietās nekur nav tāds bardaks, kādu esam pieraduši vērot mūsu zemītē un kura dēļ parasti uzvelkamies līdz baltkvēlei.

Problēma ir nevis ātrumā, bet gan braucēju galvās. Jā, tieši tā! Uz bāņa nevienam neienāks prātā ielīst vidējā vai, pasarg Dievs, vēl trešajā joslā un vilkties ar 60 kilometriem stundā. Traktori, negabarītnieki un visi citi, kas nespēj attīstīt par 100 kilometriem stundā lielāku ātrumu, rātni tup malējā joslā. Savukārt pilsētās un apdzīvotās vietās satiksmes dalībnieki ir tik pieklājīgi un solīdi cits pret citu, ka tikko no Austrumeiropas iebraukušam šoferim situācijas nereti šķiet absurdas. Palaiž cits citu bez aicinājuma braukt pēc rāvējslēdzēja principa, turklāt nereti ceļu otram padod arī pa galveno braucošais.

Ļoti ātri, pāris nedēļu laikā, letiņš Vecajā Eiropā, pat īpaši par to nepiedomājot, kļūst par solīdu satiksmes dalībnieku. Darbā var nokļūt laikus arī solīdi braucot. Protams, nevar novilkt līdz pēdējai minūtei, lai tad triektos, pārsniedzot atļauto ātrumu, taurētu krustojumos vai pat mēģinātu tos izbraukt pie sarkanā. Toties ieguvums ir nesabojāta oma.

Vēl atļaušos minēt vairākus savus novērojumus. Milzīgs pluss ir kvalitatīvie Vecās Eiropas ceļi (pat mazie lauku celiņi asfaltēti!) – ritošā daļa mašīnām kalpo daudz ilgāk un labāk, un arī degvielu transporta līdzeklis ēd ievērojami mazāk. Tāpat iepriecinošs ir fakts, ka vairāk nekā divu mēnešu laikā negadījās redzēt nevienu negadījumu. (Pēc iepriekšējā rudens pieredzes vien zinu, ka Veceiropas braucējus smagi pārsteidz pirmais sals, tad gan gadās pa kādam sadauzītam bamperam un nolauztai ceļa zīmei.) Man vien neiet pie dūšas maniere braukt bez ieslēgtām gaismām un pagriezienu nerādīšana. Ja Dānijā un Vācijas ziemeļos tas nav novērojams, tad Vācijas dienvidos un it sevišķi Nīderlandē tas vērojams bieži. Taču ar laiku pierod.

To, ka tuvojas mājas, mūsu mīļā Latvija, braucēji parasti apjauš, šķērsojot Poliju. Agresīvi un nervozi braucēji tur, tāpat kā Latvijā, atgādina, ka dodies Austrumu virzienā…

Ita Cērmane