Lielākā daļa degvielas tirgotāju aizvadītajā nedēļā par vienu santīmu litrā palielināja 95.benzīna cenu, un tā nu atkal ir par mata tiesu no lata. Dīzeļdegvielas cena pagaidām nav mainījusies, taču, visticamāk, kāps arī tā.

Uzpildot degvielu vienā no mūsu pilsētas uzpildes stacijām, mazliet patērzēju ar operatoru. Puisis, kurš šajā DUS strādā jau ilgus gadus, atzina, ka degvielas cenu kāpums neesot nekas pārsteidzošs. Viņš novērojis, ka ik gadu, tuvojoties pavasarim, kad nāk zemes darbu sezona, degvielas cena pakāpjas, bīstami pietuvojoties latam.

Atliek secināt, ka arī turpmāk jābūt gataviem pārsteigumiem, proti, ka degvielas cena varētu arī pārsniegt lata latiņu.

Domājot par šo tēmu, ielūkojos globālajā tīmeklī. Tur noskaidroju, ka benzīna cena Latvijā februāra sākumā bijusi devītā zemākā ES. Proti, 95.markas benzīna cena mazumtirdzniecībā Latvijā februāra sākumā bija 1396,54 eiro (981 lats) par 1000 litriem. Augstākā 95.markas benzīna cena ar nodokļiem februāra sākumā bijusi Nīderlandē – 1967 eiro. Savukārt zemākais cenu līmenis reģistrēts Polijā – 1301,91 eiro par 1000 litriem. Kaimiņos, Lietuvā, 95.markas benzīna cena mazumtirdzniecībā februāra sākumā bijusi 1392,71 eiro par 1000 litriem, kas ir septītā zemākā cena, bet Igaunijā – 1352 eiro par 1000 litriem, kas ir ceturtā zemākā cena.

Cipariņi savukārt vedināja uz pārdomām par degvielas cenas attiecību pret algām. Piemēram, Nīderlandē, kur minimālā stundas likme strādājošajam ir virs 8 eiro, bet minimālā alga pārsniedz 1300 eiro mēnesī, noteikti augstā degvielas cena nav tik ”sāpīga” kā pie mums, kur minimālā alga ir 200 latu pirms nodokļu nomaksas.

Šajā sakarībā atcerējos gadījumu no savas pieredzes Dānijā. Kad ar fermeri aizsākās diskusija par algām viņu zemē un Latvijā, izveidojās kurioza situācija: dānis, saņēmis atbildi, ka Latvijā minimālā alga mēnesī ir minētie 200 lati, sākotnēji domāja, ka nav mani pareizi sapratis, ka šie 200 lati ir peļņa dienā. Kad izskaidroju atkārtoti, fermeris bija vārda vistiešākajā nozīmē šokēts. Viņš atzina, ka vēl spētu aptvert, ja 200 lati būtu samaksa par nedēļas darbu, bet ka ar šo summu jāizdzīvo mēnesī, dānis nespēja pieņemt. Gluži tāpat, kā savulaik ārzemju viesi nespēja aptvert, ka tā saucamie simtlatnieki savus 100 latus saņem mēnesī, nevis dienā. Smieklīgi, ja ne caur asarām…

Tikpat absurda ārzemniekiem šķiet arī situācija, kad letiņi nereti, sevišķi īsākus ceļa gabalus, izvēlas staigāt kājām, nevis braukt ar auto. Viņiem tas ir tikai pašsaprotami, ka arī pārsimts metrus brauc ar mašīnu. Un saprotami, jo viņu uztverē degvielas cena jau iepriekš minēto apsvērumu dēļ nešķiet astronomiska.

Taču tas nebūt nenozīmē, ka ārzemnieki, tostarp dāņi, necenšas ekonomēt. Un kā vēl! Viņi ne tikai izmanto izdevību iepirkties lētāk, izmantojot akcijas, bet arī degvielu cenšas uzpildīt, kad tai atlaides. Dānijā, kur degvielas cena vidēji ir mazliet virs lata (pārrēķinot mūsu naudā), ir atsevišķas dienas, kad pievakarē tiek dotas atlaides. Ir reizes, kad iespējams uzpildīt benzīnu, 1,12 lata vietā (pārrēķinot latos) par litru maksājot, piemēram, 96 santīmus. Vilinoši, vai ne? Jābūt tupam, lai šādu iespēju laistu garām…

Diemžēl Latvijā šādu praksi vismaz es neesmu novērojusi. Žēl, protams! Vienīgā iespēja ir meklēt, kurā uzpildes stacijā cena par pāris santīmiem zemāka. Taču arī tad jāpiedomā, vai neizies kā vecajā labajā izteicienā par skopo, kurš maksā divreiz. Proti, ne visās uzpildes stacijās degvielai ir vienlīdz augsta kvalitāte.

Lai piedod man oponenti, taču pēc savas pieredzes varu teikt, ka tā patiesi ir – lētākā degviela ne reizi vien liek spēkratiem šķaudīt un raustīties. Nesaukšu vārdā vietas, kurās esmu vīlusies, jo tas nebūtu korekti. Taču to gan atzīšu, ka labāk izvēlos uzpildīt degvielu pārbaudītās vietās.

Un vēl pēc personiskās pieredzes atļaušos piebilst, ka ne reizi mans auto nav šķaudījis pēc uzpildīšanās vecajā Eiropā. Arī degvielas patēriņš tur vienmēr ir mazāks. Protams, sava daļa nopelnu patēriņa ziņā ir gludajiem ceļiem, taču palieku pie pārliecības, ka arī degvielas kvalitāte vecajā Eiropā ir augstāka.

Ita Cērmane,
žurnāliste