“Priecīgus svētkus!” ir frāze, ar kuru es parasti atsveicinos no satiktajiem ļaudīm valsts svētku laikā novembrī, un ļoti liels ir mans prieks, kad dzirdu tikpat mundru atbildi: “Paldies, arī jums un jūsu ģimenei tāpat!” Lai arī Latvijas dzimšanas diena ir laikā, kad debesis ir pelēkākas par pelēku un tikpat pelēka ir arī sastapto ļaužu ikdienas oma, šie daži vienkāršie vārdi liek pasmaidīt un sirdī iegult priekam.

Es zinu, ka kāds lasot šajā brīdī prātā pārskaita argumentus, kas liktu mums visiem noprast, ka viņam Latvijas dzimšanas diena nav būtiski svētki, jo politiskā un ekonomiskā situācija viņam liedz priecāties. Tā ir tā ikdienas pelēcība, kuru redzam un izjūtam, katru rītu ceļoties un dodoties savās gaitās. Tomēr man gribas ticēt, ka ir brīži, kad kopīgi spējam šai pelēcībai stāvēt pāri, ar godu un paceltu galvu raudzīties uz savas valsts karogu, neminstinoties nodziedāt valsts himnu, bet pats būtiskākais – radīt savos bērnos pārliecību, ka sava valsts ir kaut kas patiesi vērtīgs, par ko esam gatavi iestāties.

Nē, es nesaku, ka viss ir ideāli, un tā arī nebūs nākotnē, jo reālā ikdienas dzīve nekad nebūs bez grūtībām. Tā vienkārši nemēdz būt.

Tomēr mēs esam tik spēcīgi, cik spēcīgas ir mūsu vērtības. Mēs esam laiduši spēcīgas saknes šajā zemē, un mums ir jānodrošina, lai lapotne būtu tikpat kupla un galotne stieptos augstu jo augstu. Mēs esam uzņēmušies nopietnu atbildību. Esam no jauna atguvuši valsti, un tagad mūsu uzdevums ir stāvēt stalti par šo zemi un valsti, lai nākotnē nekad nebūtu jāskatās savu bērnu un bērnu bērnu acīs un jāsaka, ka mēs to nenosargājām. Ka nenosargājām tāpēc, ka tas nebija svarīgi vai bija par grūtu. Mēs esam pieņēmuši, ka iepriekšējās paaudzes ir cīnījušās, lai mums būtu labāka nākotne, un tāda tā ir, tomēr esam piemirsuši, ka arī mums ir sava artava jāiegulda, jo šis nebūt nav ceļa gals.

Kāds noteikti teiks, ka jauniešiem to nevajag. Ka viņiem priekšā tālas zemes un lielas iespējas, tomēr ikdienā es sastopu gana daudz jauniešu, lai varētu teikt, ka tas nav tiesa. Viņi vēlas izjust piederību šai zemei,

viņiem ir būtiskas mūsu kopējās vērtības un ir spēks nosargāt tās. Tomēr viņi ir apjukuši, jo kāds vienmēr teiks, ka nevajag, ka nav vērts…

Lai kā mums šķistu, ka viens nav cīnītājs, arī tas nav tiesa. Kad 11. novembrī Brāļu kapos nolikt svecīti iet vecāki ar mazu ķiparu pie rokas un stāsta par latviešu karavīriem, kas cīnījās, lai mums būtu sava valsts, kad lāpu gājiens vieno mazus un lielus, arī mēs katrs iededzam sevī un savos tuviniekos to gaismu, kuru nosargāt gada garumā ir mūsu uzdevums. Tā ir mūsu kopējā un katra individuālā atbildība – pildīt solījumu, kuru piedzimstot esam devuši saviem vecākiem un vecvecākiem, kuri atdeva savu mīlestību un dzīvību karu šausmās, aizlūdza par dzimteni Sibīrijā vai iestājās par Latviju barikāžu dienās, ziedoja sevi, lai mēs varētu stāvēt ar paceltu galvu sava karoga priekšā.

Gaišus ikvienam šos svētkus!

Dievs, svētī Latviju!

Ivita Pelnēna,
PIKC “Liepājas Valsts tehnikums” vēstures skolotāja