Mūsdienās pārtikas piegādes ķēdes un piegādes kopumā ir ļoti izstiepušās ne vien pēc iesaistīto skaita, bet arī ģeogrāfiski. Reti kurš pārtikas produkts ir 100% vietējais. Pat pērkot Latvijas bietes vai griķus, šie produkti nereti ir iepakoti. Plēve var būt nākusi no Saūda Arābijas, bet papīrs – no Somijas.

Tāpat lauksaimniecībā tiek izmantotas sēklas no visas pasaules. Piemēram, industriālo kartupeļu sēklu Latvijā neaudzē – tā tiek ievesta no Rietumeiropas. Savukārt pesticīdi to audzēšanai ir no Baltkrievijas.

Jebkura produkta ietekme – gan sociālā, gan vides – ir izkliedēta pa visu pasauli, un tā ir klātesoša visā tā dzīvesciklā.

Biznesa pamats ir tieksme gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Pārtikas tirdzniecības kontekstā tas nozīmē meklēt ražotājus, kas piedāvā preces par pievilcīgāku cenu.

Liela daļa lauksaimniecības produktu tiek ražoti jaunattīstības valstīs, kas arvien ir dziļi korumpētas lēmumu pieņemšanā un daudzos gadījumos nespēj un negrib uzraudzīt likumdošanas prasību ievērošanu attiecībā uz vidi un cilvēktiesībām.

Uzņēmējdarbībai šādas valstis ir izdevīgas, jo cenas ir zemas. Taču lētums tiek panākts, nemaksājot sociālās garantijas un neievērojot vides prasības.

No vienas puses, pērkot šos produktus, mēs dodam cilvēkiem otrā pasaules malā iespēju nopelnīt. No otras puses, bieži vien apstākļi, kādos tie top, ir briesmīgi. Tādi, ko mēs pie sevis droši vien nepieļautu. Taču rezultāts ir tieši tāds, kā vēlamies, – lēts produkts.

Jāsaprot, ka neeksistē tāda lieta kā lēta pārtika – ja par to nesamaksājam mēs, tad to dara kāds cits. Visbiežāk – ar savu veselību, izcirstu mežu un piesārņotu vidi.

Šādi jautājumi ir jārisina kompleksi. Tas bieži vien ir procesu, nevis rezultāta jautājums. Ir daži piemēri, kur lielie piegādes ķēdes spēlētāji saprot, ka šādi turpināt vairs nevar.

Piemēram, kafijas un šokolādes ražotāji arvien vairāk saprot, ka slikto darba apstākļu un klimata pārmaiņu dēļ ražotājiem drīzumā var pietrūkt izejvielu ražošanas attīstībai. Piemēram, daudzi šokolādes ražotāji izvēlas ieviest dažādus godīgās tirdzniecības principus savā piegādes ķēdē. Taču retais iet līdz galam un šokolādi sertificē kā atbilstošu godīgai tirdzniecībai.

Pārsvarā peļņa tiek pārdalīta piegādes ķēdes starpnieku vidū, un pārtikas audzētājam paliek maza daļiņa no tā. Liela daļa varas koncentrējas ražošanā un tirdzniecībā.

Zemnieku ir daudz, bet slikti organizēti, viņiem ir mazas sadarbības spējas, lai aizstāvētu savas intereses. Turpretī ražotāju un tirgotāju ir daudz mazāk, bet tie ir daudz spēcīgāki.

Tie manipulē ar naudas varas palīdzību.

Paskatīsimies uz pārtikas tirdzniecību – Latvijā ir pāris lielo tīklu, kas droši vien nosedz 80% tirgus. Tie ir tik lieli, ka raksta spēles noteikumus.

Ja ražotājs nav lielajos tīklos, viņam atliek gandrīz vai tikai tirdziņi. Taču tur nekad nevarēs iegūt lielu apjomu. Tāpēc biznesa interesēs ir nonākt lielajos tīklos, kur ir jāievēro to noteikumi. Nav iespējas kaulēties par nosacījumiem – vai nu piekrīti, vai nepiekrīti.

Tirgotāji lielā mērā nosaka to, kā produkts izskatās un cik ilgs ir tā derīguma termiņš. Ir svarīgi, lai prece var ilgi stāvēt veikala plauktā un nerodas zaudējumi īsa derīguma termiņa dēļ. Tā mēs nonākam pie tā, kādas preces varam nopirkt tuvākajā veikalā.

Ne vienmēr tie būs paši garšīgākie un iecienītākie produkti, bet gan tādi, ko var pārvadāt lielos attālumos, kas ilgi stāv plauktā un izskatās pievilcīgi.

Ir vairāk nekā desmit tūkstoši tomātu šķirņu, bet veikalos ir pieejamas tikai kādas piecas – tās, kuras ir piemērotākās tirdzniecības sistēmai.

Un, lai arī tirgotāji saka, ka pircējs ir galvenais, nevar visu atbildību uzlikt uz patērētāja pleciem. Patiesībā lielveikalam piegādes ķēdē ir daudz lielāka vara nekā pircējam. Izvēle it kā ir, bet patiesībā – ne gluži.

Izvēle ir tikai no tiem produktiem, kas tirgotājam ir ērti. Tāpēc ir nepieciešams nākamais solis – pieprasīt tirgotājiem uzņemties atbildību par piegādes ķēdēs notiekošo.

Jānis Brizga, biedrības ”Zaļā brīvība” vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks