Saskaroties ar kādu tiesību problēmu, kur uzreiz nav skaidru atbilžu, mēdzu raudzīties pagātnes materiālos un praksē. Tad, kad it kā saskaramies ar kaut ko unikālu, kaut kas līdzīgs ir jau noticis un diskusijas ir bijušas. Saskaroties ar nezināmo, vienmēr ir drošāk un vērtīgi palūkoties, kas ir noticis iepriekš.

Vēsture ietekmē šodienu un nākotni. Tas, kādi esam un kādi būsim, nāk no mūsu pagātnes. Ja gan kā cilvēki, gan kā nācija, pasaules daļa apzināmies savas pagātnes labās lietas un, jo vairāk, – traumas, negācijas, tad varam labāk saprast, kas ir noticis šodien.

Krievijas saprašanā ļoti būtiskas ir dziļas vēstures zināšanas. Īpaši šajās lielajās gadadienās tās ļauj būt zinošākiem un varbūt dod zināmu mieru.

Tādā ziņā, ka pagātnē arī bijušas daudzas briesmīgas lietas un tomēr vēsturiskais taisnīgums agrāk vai vēlāk tiek atjaunots.

Molotova–Ribentropa pakta seku novēršanai un Latvijas neatkarības atjaunošanai vajadzēja pusgadsimtu.

Tā galvenā lieta – vēsture nekad nebeidzas. 90. gadu sākumā pēc Berlīnes mūra krišanas bija sajūta, ka vēsture ir beigusies. Kaut kas vienmēr notiek no jauna.

Gan sabiedrībai kopumā, gan īpaši skolām ļoti būtiska ir vēstures apgūšana. Ne tik daudz sauso gadskaitļu formā, bet izjūtās un sajūtās, lai saprastu likumsakarības un spētu tās nolasīt un novērtēt. Par pagātni jāstāsta, ar to jādalās un tā ir jāiemāca. Tas viss nenotiek pats no sevis.

Eiropas valstis ir tikušas galā, piemēram, Vācija ar nacisma noziedzīgo pagātni, un sabiedrība ir mainījusies. Eiropa tikusi galā ar koloniālisma pagātni, kad arī notika briesmīgas lietas. Eiropas Savienības galvenā vērtība ir – lai būtu miers.

Ja skatāmies uz Krieviju, tā vienmēr gribējusi būt impērija. Redzam vienu un to pašu carisma, padomju un tagad Putina laikā. Doneckas republiku veidošanas un Krimas referenduma scenārijs ir ļoti līdzīgs tam, kā notika Baltijas valstu okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā. 20. gados tāpat notika Ukrainas iekļaušana Padomju Savienībā.

Izveido it kā neatkarīgu valdību, kas atkarīga no Kremļa, notiek mahinācijas – it kā puslīdz legālas, bet pēc būtības brīvas gribas izteikuma nav.

Mūsu reģionam Krievijas nesakārtotā vēsture ir problemātiska. Tā ir kā kaimiņš, kuram bijušas smagas bērnības traumas, kurš nav ticis ar sevi galā un varbūt cieš no atkarībām. Ik pa brīdim ir mierīgāks periods, bet tad viņš atkal mēģina mums izlauzt kāpņu telpas durvis.

Mums kā sabiedrībai arī bijusi sarežģīta pagātne. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas kultūrtelpā bija spēcīga un vitāla vācbaltiešu un ebreju kopienas ietekme. Karš šīs kopienas iznīcinājis vai būtiski mainījis. Tas ir tikai viens piemērs – kā šodien reflektējam par to, kā izturamies pret šo kultūras mantojumu.

Ir arī jautājums, vai paši pietiekami zinām savas nacionālās valsts vēsturi, vai publiskajā telpā mūsu izcilākie valstsvīri ir pietiekami atspoguļoti. Taču lietas mainās uz labo pusi, lielu pienesumu devusi Latvijas simtgade, filmas un grāmatas.

Jānis Pleps, Valsts prezidenta padomnieks