Jebkuram
apbalvojumam ir nozīme.
Nezinu, vai ir kāda
atšķirība
starp lielu vai mazu apbalvojumu. Priecājos
par katru. Sportā
ir tā –
tikko tev sacensības
beigušās,
tikko tu esi uzvarējis
vai labi startējis,
ar to arī tas beidzas, jāsāk
gatavoties nākamajām.
Ar apbalvojumiem ir līdzīgi.
Saņem, izbaudi to
mirkli, un viss. Jāsāk
strādāt,
lai būtu arī
nākamais
apbalvojums. Tāda
ir mana filozofija. Es noteikti nesēžu,
nekolekcionēju
un nepierakstu blociņā,
cik un kādi apbalvojumi
man ir. Pats diemžēl
pasākumā
“Sporta laureāts”
nepiedalīšos,
jo atkal braucu uz sacensībām.
Ceru, ka kolēģi
paņems manu balvu,
ja kādu iedos.

Jaunam
sportistam pilnīgi
noteikti motivācija
ir daudz lielāka,
saņemot kaut kādu
atzinību. Tā
ir stimulējošāka.
Savukārt man personīgi
tā balva nav
galvenais. Es daru to, kas man patīk.
Tāpēc
nodarbojos ar sportu, nevis cerībā
saņemt balvu.

Liepājā
ir divi šāda
veida pasākumi. Viens ir
“Sporta laureāts”
un otrs – “Goda un
Gada liepājnieks”. Tas
ir ļoti forši,
ka pilsēta organizē
tādus pasākumus.

Šī
balva laikam ir vairāk
nekā gada izvērtējums
un apkopojums tam, kurš
2014. gadā ko ir
sasniedzis. Līdzīgi
notiek arī, piešķirot
apbalvojumu “Latvijas Gada balva sportā”.
Tur tomēr vērtē
augstākos un vērtīgākos
sasniegumus. Pilnīgi
visus apbalvot? Tad tā
vairāk nebūtu
augsto sportisko sasniegumu izcelšana.
Man vairāk patīk
atsevišķu
sporta veidu un sniegumu izvērtēšanu,
nosakot tos labākos.
Sportā vienu gadu tev
veicas labāk, otru –
sliktāk. Tā
ir jebkuram sportistam. Viņš
jau nemet plinti krūmos,
ja kādā
sezonā ir veicies sliktāk,
bijusi kāda trauma vai
problēma ar inventāru.
Es šajā
pasākumā
vairāk redzu sportisko
principu. Tas ir mans subjektīvais
viedoklis. Sportisti ļoti
bieži ir pieraduši
palikt aiz pjedestāla.
Neviens visas karjeras laikā
nav ieņēmis
tikai vietas uz pjedestāla.
Dažreiz esi augšā,
dažreiz ne. Tas jau
tikai motivē
darboties intensīvāk.