Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir dalībvalstu parakstīta apņemšanās doties palīgā tai dalībvalstij vai dalībvalstīm, kurām uzbrukusi kāda citas valsts.

Proti,

uzbrukums vienai NATO valstij ir uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm.

Tā ir politiskā apņemšanās, kas nostiprināta līguma formā.

Ja kaut kas nenostrādā un, uzbrūkot kādai valstij, NATO šo 5. pantu neiedarbina, tad alianse kā organizācija ir beigusi pastāvēt.

Taču pats svarīgākais nav šīs politiskās deklarācijas, bet tas, kāda ir militārā spēja, praktiskie procesi un mehānismi, kas sagatavoti, lai uzbrukuma gadījumā NATO varētu veiksmīgi realizēt šo 5. pantu.

Tātad pirmais – tie ir spēki, kas šobrīd ir Baltijas valstīs. Un tie ir gan mūsu bruņotie spēki, gan NATO kaujas grupas, kas tuvākajā laikā izaugs līdz brigādes līmenim.

Vienā brigādē ir no 3000 līdz 5000 karavīru, un pa brigādei būs katrā Baltijas valstī. 

Otrs – NATO jau iepriekš izlēmusi par ātrās reaģēšanas spēku palielināšanu virs 300 tūkstošiem karavīru. Tie ir spēki, kas domāti, lai ātri reaģētu uzbrukuma situācijās.

Trešais elements, kas arī ir ļoti svarīgs, attiecināms uz gaisa aizsardzību, proti, spēja Latvijā nonākt sabiedroto lidmašīnām ir salīdzinoši neatkarīga no ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

Ādažos bieži vien trenējas lidmašīnu piloti, kas pacēlušies ASV, pāri okeānam atlidojuši uz šejieni, kopā ar mūsu karavīriem izdara savu darbu un pēc tam lido atpakaļ uz Ameriku.

Vēl viena lieta, par ko vajadzētu runāt, ir lēmumu pieņemšanas process.

Jā, cilvēki var dažādi spekulēt par to, cik tad ātri pieņems lēmumu utt.

Pirmkārt, NATO jau iepriekš ir demonstrējusi, ja nepieciešams, tā spēj pieņemt lēmumu vienā dienā, bet tas nav vienīgais elements, uz ko šī organizācija paļaujas.

Tāpat kā Aukstā kara laikā ir NATO aizsardzības plāni, un šīs militārās savienības ģenerāļiem ir tiesības veikt nepieciešamos soļus valsts aizsardzībai arī pirms 5. panta iedarbināšanas. Tas ir vēl viens būtisks faktors.

Visbeidzot reģionā, kur ir ticama izlūkinformācija, ka iebrukums varētu notikt, NATO izvieto vēl papildspēkus. Tas ir vēl viens mehānisms, lai nodrošinātu drošību.

Vienīgā reize, kad iedarbināts NATO 5. pants, bija pēc 2001. gada 11.  septembra teroraktiem ASV. Tas gan vairāk bija tāds politiskās solidaritātes žests, jo ASV tolaik ar šo problēmu lieliski varēja tikt galā pati.

Attiecīgi,

kā tad īsti darbojas NATO 5. pants, paldies dievam, neesam pieredzējuši, un ceru, nekad to arī nevajadzēs piedzīvot.

Taču jāatzīmē, ka tiek darīts viss, lai šādas situācijas nebūtu, proti, atturēšana.

Līdz ar to visam jābūt uzbūvētam tā, lai potenciālais pretinieks nevarētu rēķināties, ka varbūt viņš kaut kā izmanevrēs, bet gan, ka mašīna nostrādās un viņam būs jāstājas pretī NATO kolektīvajam spēkam.

Kamēr NATO ir funkcionētspējīga un ASV pilnībā iesaistīta tās struktūrās, es par alianses palīdzību esmu noskaņots optimistiski.

Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.