Esmu novērojis, ka pēckrīzes periodā aizvien aktīvāks kļūst
azartspēļu bizness. Domāju, tas saistīts ar cilvēku psiholoģiju. Jo mazāka ir iespēja
nopelnīt vai vispār nav darba, diemžēl daudzi domā, ka savas problēmas
atrisinās ar loterijas biļetēm vai azartspēlēm.

Asi pret šo biznesu un tā paplašināšanos iestājos vairāku
iemeslu dēļ. Viens, protams, ir tas, ka šis bizness ir pretrunā ar baznīcas
viedokli. Bet pats būtiskākais: šī biznesa sekas esmu izjutis pats uz savas
ādas uzņēmumā.

Protams, neminēšu vārdus, bet mums vienu puisi šī problēma
skāra ļoti smagi. Viņš aizrāvās – sāka ar totalizatoriem, tad sāka iet uz spēļu
zālēm raustīt tā saucamos ”vienročus”. Notērēja algu un uzkrājumus. Nākošais
solis – aizņēmās no kolēģiem un notērēja arī šo naudu. Pēc tam ieķīlāja
dzīvokli, kā rezultātā pazaudēja arī dzīvokli.

Kad uzzinājām par notiekošo, jo cilvēki sāka teikt, ka
puisim ir parādi un problēmas, uzņēmums iejaucās. Pagājām viņam pretī,
vienojāmies, ka viņam ir jāsaņemas. Un šis bija pozitīvais gadījums – cilvēks
patiesi saņēmās un turpina strādāt uzņēmumā.

Diemžēl ir arī bēdīgi stāsti. Tie, kuri savai atkarībai nav
spējuši turēties pretī, pazaudējuši darbu. Diemžēl palīdzīgā roka nelīdzēja.

Zinu arī kādu cilvēku no transporta jomas, kuram neizdevās
pārvarēt atkarību. Kādā Liepājas transporta kompānijā aptuveni pirms pieciem
gadiem. Darbiniekam, kuram jāved prece uz Krieviju, vadība iedod 10 tūkstošus,
lai uz Krievijas robežas atmuitotu kravu, samaksātu nodokļus un veiktu citus
maksājumus. Cilvēkam pirmdienas rītā jādodas ceļā, bet viņš nedēļas nogalē
aiziet uz spēļu automātiem. Sāk ar vienu likmi un zaudē, zaudē arī nākamo un
aiznākamo… Pie katras nākamās likmes šķiet: es taču atgūšu zaudēto. Rezultātā
viņš pazaudēja visus 10 tūkstošus. Aizņēmās vēl tādu pašu summu, lai pamēģinātu
zaudēto atgūt, un gala rezultātā divās dienās pazaudēja visus 20 tūkstošus.

Paldies Dievam, ka viņu izglāba, ka nenotika traģiskākais, jo
cilvēks mēģināja izdarīt pašnāvību. Bet ir arī tādi gadījumi, kad atkarība
beidzas letāli. Tāpat ir gadījumi, kad šī atkarība cilvēkus noved uz ielas.
Mans klasesbiedrs, kurš savulaik bija labs meistars, celtnieks, kam bija ģimene
ar diviem bērniem un kurš bija iegādājies privātmājiņu, visu pazaudēja.

Daudzi to nesaprot, uzskata: man problēma nebūs, vienkārši
vakarā labi atpūtīšos. Bet īstenībā šo atkarību var salīdzināt ar narkotikām.
Jo cilvēks, kuram reizi pēc reizes neveicas, domā: ja man piecas reizes
neveicās, kad liku mazu likmi, piemēram, 10 eiro, sestajā reizē noteikti
jāpaveicas, jābūt Fortūnai. Un cilvēks, lai tiktu pie lielā laimesta, ieliek
veselus 100 eiro. Bet realitāte ir tāda, ka zaudē arī to simtnieku.

Vismaz es nezinu gadījumus, kad cilvēks būtu kļuvis ja ne
bagāts, tad vismaz nopelnījis spēļu zālē. Parasti no tās bedres neizlien. Bet,
ja izdodas izlīst, tad pieliekot punktu atkarībai, pēc kā aizņemoties un
palēnām, ilgus gadus, parādu atmaksājot. Vai vienkārši kļūstot par cilvēku,
kurš staigā pa ielām, sāk dzert – ko saucam par ”bomžiem”…

Mani tracina atbildīgo amatpersonu nostāja šajā jautājumā!
Nevaru piekrist tādai pozīcijai, kā ir, piemēram, Hadarovičam: man sirdsapziņa
liek balsot ”pret”, bet loģiska liek balsot ”par”. Kāda tur loģiska!? Ja
sirdsapziņa saka, tad tā arī balso! Tiek piesaukti Rīgas piemēri…

Ja godīgi, šo jautājumu cilā jau gadiem. Mēs jau koalīcijā
runājām, ka Juridiskā daļa sagatavos ierosinājumus un sniegs ministrijās. Jūtos
aizvainots, jo pa šiem gadiem nekas nav pakustējies uz priekšu. Manuprāt,
jautājums netiek pienācīgi izvērtēts – to muļļā.

Pat, ja paņemam, ka ir taisnība, ko teica koalīcijas
deputāti, ka tiesvedībā mēs zaudētu. Bet mēs jau vinnējam ar to, ka paralizējam
azartspēļu organizētāju darbu! Un tas vien jau ir vinnests, ka tu paud savu
attieksmi un parādi, ka mēs kā pilsētas saimnieki un pilsētas tēvi sakām: šādam
biznesam nē. Un darām visu iespējamo, kaut vai liekot mākslīgus šķēršļus un
barjeras, kaut birokrātiskās dzirnavas. Ja citos gadījumos tas būtu ļauni, tad
šajā gadījumā, pat ja tas būtu pusgads, uz kuru mēs paralizētu azartspēļu
darbību, būtu ieguvums kādai ģimenei, kura nezaudētu savu mammu vai tēti, dēlu
vai meitu.

Piekrītu, ka aizliegums strādā īstermiņā. Tādēļ
vispareizākais risinājums būtu atrast tādu teritoriju, kas nav viegli pieejama –
nav pilsētas centrs, nav kultūras, izglītības, sporta centra tuvumā. Tai jābūt
vietai, kas ir prom no tirdzniecības vietām, prom no pilsētnieku ierastajiem
ceļiem, kur ļaudis iet tērēt naudu, pavadīt savu brīvo laiku.

Tai jābūt vietai, kas prasa zināmu piepūli, lai līdz tai
nokļūtu. Tas nozīmē to, ka gadījumā, ja kāds patiesi gribēs, viņš izdarīs visu,
lai nokļūtu arī līdz šai vietai. Liegumi nedarbosies, šāds cilvēks atradīs
izeju. Bet mēs vismaz sarežģīsim procesu un būs cerība, ka tie, kas apņēmušies
neaizrauties ar azartspēlēm vai pārtraukt to darīt, varēs savu apņemšanos
īstenot.

Pretējā gadījumā, ik uz soļa redzot reklāmas ”Aladins” un
citas, kas aicina viņu spēļu zālēm vai laimētavām (manā skatījumā – zaudētavām),
cilvēks var nenoturēties. Iespējams, divas reizes viņam pietiks spēka paiet šai
vietai garām, bet trešajā reizē viņš kritīs kārdinājumā…

Ja šīs vietas ir prom no acīm, ja ir sarežģīta aizkļūšana
līdz tām, tas ir pozitīvs aspekts. Tādu es šai problēmai redzu risinājumu.