Ukrainas atbalstīšana ir attieksmes paušana. Ja kāda valsts uzbrūk citai miermīlīgai valstij kaimiņos, turklāt tas notiek salīdzinoši netālu no Latvijas, tad sabiedrībai kaut kas jādara.

Virzieni ir divi – izlemt, kā katrs pats var palīdzēt savai valstij, piemēram, iestājoties Zemessardzē, otrs – padomāt par tiem, kas pret iebrucēju cīnās jau šodien.

Mēs taču visi saprotam, ka Ukraina cīnās arī mūsu vietā.

Jau drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā “Liepājas papīrs” visus kancelejas preču veikala “Rūtiņa” nedēļas ieņēmumus ziedoja Ukrainas valsts un cilvēku atbalstam.

Arī uzņēmuma darbinieki ziedoja dažādas mantas – guļammaisus, paklājiņus, folija segas, pārtiku un citu, kas bija nepieciešams Ukrainas iedzīvotājiem, kuri patvērās no bumbām.

Divreiz esam atsaukušies žurnālistes Ievas Vārnas iniciatīvai ziedot Ukrainas armijai automašīnas. Ar žurnālisti nolēmām sadarboties, jo mums ir simtprocentīga pārliecība, ka šie auto tiešām nonāk frontē.

Diemžēl ne viss, ko pasaule Ukrainai ziedo, tur arī nonāk.

Pa vidu ir visādi biznesmeņi sliktā vārda nozīmē, kas domā par savu personīgo maku, nevis Ukrainas aizstāvjiem.

Es uzticos Ievai Vārnai, Aizsardzības ministrijas vecākajam ekspertam starptautiski militāri reliģiskos jautājumos Elmāram Pļaviņam un organizācijai “Uzņēmēji mieram!”, jo zinu, ka tur nekādas šmugulēšanās nebūs.

Abas reizes ziedojām busiņus, kurus pirms tam sakārtojām, pārkrāsojām maskēšanās krāsās, līdzi devām rezerves riepas, papildus nosūtījām arī dažādas mantas.

Varētu šķist smieklīgi, ka uz fronti sūta busiņu, tomēr šīs automašīnas ir noderīgas gan munīciju un ieroču piegādāšanai, gan arī kritušo un ievainoto pārvadāšanai.

Kā nepagurt no kara un turpināt atbalstīt Ukrainu? Manuprāt, atbilde ir ļoti vienkārša – sekot līdzi notikumiem, informācijai par kritušiem karavīriem un nogalinātiem civiliedzīvotājiem.

Katru dienu Ukraina dažādās vietnēs publicē ziņas par saviem kritušajiem. Šorīt paskatījos, ka atkal dzīvību zaudējuši tīs jauni puikas – divdesmit un trīsdesmitgadnieki.

Kad redzi gan bojāgājušos karavīrus, gan nogalinātos bērnus un sirmgalvjus, tad nekāda cita motivācija, lai atbalstītu Ukrainu, vairs nav vajadzīga.

Varam priecāties, ka tie nebijām mēs, kam Krievija uzbruka.

Šajā laikā esam kļuvuši stiprāki pat ar visām nebūšanām un nesaimnieciskumu. Manuprāt, arī morāli gatavāki, jo gan puiši, gan dāmas iet dienēt bruņotajos spēkos un Zemessardzē.

Protams, ir arī bailīgi cilvēki, kuri aizbēguši no Latvijas. Pazīstu Liepājas uzņēmējus, kas ar ģimenēm pārcēlušies uz ārzemēm bažās, ka karš var skart arī Latviju.

Katrs izvēlējies savu ceļu, bet skaidrs ir viens – par savu valsti un neatkarību būs jācīnās visu laiku. Nekas mums netiek dāvināts uz mūžu mūžiem.

Jānis Vilnītis, AS “Liepājas papīrs” valdes priekšsēdētājs

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.