Lai
arī svētku laikā gribētos runāt tikai labu, nevaru ignorēt otru
pusi, izvērtējot, kā šis gads ir aizvadīts pašvaldībā.
Opozīcijas sūtība laikam ir tāda, ka mums jāskatās un jāpievērš
uzmanība tam, kas nav pamanīts vai nav izdarītas līdz galam.
Rezumējot šo gadu, es to raksturotu diviem vārdiem – izcilība
un kroplība. Kāpēc tā?

Sākšu
ar pašu galveno un skaļāko notikumu – koncertzāli “Lielais
dzintars”. No vienas puses izcili, jo projekts ir pabeigts, ir
mājvieta simfoniskajam orķestrim un mūzikas skoliņai. Ceram arī
uz labiem koncertiem. Taču tajā pašā laikā šķiet, ka šī nav
īstā celtnes vieta, tā izskatās iespiesta, un, pieejot tuvāk,
pamanāmas dažādas neizdarības. Ieeja projektā vispār bija
plānota pavisam citur. Nākamgad par to – 650 tūkstošus –
maksāsim no saviem makiem. Tāda summa no nodokļiem aizies šīs
ēkas uzturēšanai.

Šogad
tika skatīti vairāki skiču projekti – tirdzniecības centram
“Rožu galerija”, kafejnīcai “Banga” Jūrmalas
parkā, piedzīvojuma parkam Beberliņos. Diemžēl tie tā arī
beidzās – ne ar ko. Maza cerība parādījusies piedzīvojuma
parkam, kopš parādījies cits attīstītājs un projektam
pieķērusies profesionāla komanda.

Ja
tālāk runājam par cipariem. Tam, kurš saka, ka 25% strādājošo
liepājnieku ir nodarbināti rūpnieciskajā sektorā, ir taisnība.
Taču reizē paskatāmies, cik strādājošo ir pašvaldības un
valsts sektorā. Vairāk nekā puse! Un te, manuprāt, arī ir tā
kroplība. It kā sakām: tas ir izcili – 25% ir nodarbināti
rūpnieciskajā sektorā. Taču, loģiski domājot, vajadzētu būt
pavisam savādāk. Nauda būtu jāpelna privātajā sektorā, tas
rada pievienoto vērtību un nodokļus. No šiem nodokļiem tālāk
tiek uzturēta ierēdniecība, kā arī saņemam tos pakalpojumus, ko
sniedz valsts un pašvaldība. Agrāk tas bija: vairākumā –
privātais un mazākumā – valsts un pašvaldības daļa. Tagad
viss ir pagriezies otrādāk, mēs radām jaunas darbavietas tieši
no nodokļiem. Lūk, piemērs. Domē strādā veseli septiņi
sabiedrisko attiecību speciālisti, pat “Liepājas metalurga”
ziedu laikos viņiem nebija vairāk par trim.

Nav
pārliecības, ka domājam par nākotni, jo 2020.gadā beigsies
lielais Eiropas fondu finansējums, un tad būs jāsāk dzīvot
pašiem. Mums būtu jānopelna pašiem, taču šobrīd es neredzu,
kur tiek plānota šī ekonomiskā kapacitāte. Ja salīdzinām ar
citām Latvijas pilsētām, tad Liepājā jaundibināto uzņēmumu
skaits ir otrs zemākais. Mēs atpaliekam pat no vidējā rādītāja
Latvijā! Tas ir ļoti svarīgi, jo parāda nodarbinātību, to, vai
ģimenēm būs darbs un maize, vai būs to, kas varēs izmantot
pilsētā sakārtoto, jauko infrastruktūru, pie kā šobrīd tiek
aktīvi strādāts.

Vēl
viens izcils projekts, bet ar ļoti švaku izpildījumu –
rekonstruētā Liepājas Valsts tehnikuma ēka. Šogad bija jābūt
visiem darbiem pabeigtiem, bet tas nav noticis, bijuši jau vairāki
pagarinājumi. Cerams, ka nākošgad tiks nodots ekspluatācijā.
Labs piemērs, no kā varam mācīties, ir tepat kaimiņos –
Ventspilī. Tur bez lielām problēmām ir uzcelts brīnišķīgs
tehnikums. Arī Ventspils augstskolai bez universitātes statusa
klājas labāk, nekā mūsu Liepājas universitātei ar savu statusu.
Pērn esam piesaistījuši tikai nedaudz vairāk par 800 studentiem.
Tajā pašā laikā desmit gadus atpakaļ mums bija vairāk nekā
4300. Tas, manuprāt, ir vēl viens bēdīgs stāsts. Ir nepieciešama
izglītības kvalitātes paaugstināšana, tās piemērotība darba
tirgus prasībām.

Man
ir ļoti žēl, ka šogad neatradām naudu pašvaldībai piederošo
dzīvokļu remontiem. Tas ir ļoti būtiski nākotnē, tas būtu
viens no risinājumiem, kā cīnīties par to, lai Liepāju nepamestu
ģimenes. Kā rāda statistikas dati, katru dienu zaudējam četrus
liepājniekus. Un, manuprāt, viens no faktoriem ir mazās dzīvokļu
īrēšanas iespējas. Ja bankas ģimenēm nepanāk pretī, tad to
varētu darīt pašvaldība ar saviem resursiem. Kā zināms, īrēt
no privātā ir ļoti dārgi, tad nepietiek līdzekļu, lai segtu
citas izmaksas, kas saistītas, piemēram, ar bērnu audzināšanu,
skološanu utt. Veidojas absurda situācija, jo tukšo dzīvokļu
uzturēšana pilsētai gadā izmaksā 50 tūkstošus eiro. Manuprāt,
jauna dzīvojamo fondu celtniecība būtu kā magnēts: pirmkārt,
lai nepazaudētu esošos cilvēkus un, otrkārt, pievilinātu vai pat
atgrieztu bijušos liepājniekus atpakaļ.

Ja
skatāmies nākamā gada budžetu, redzama vēl viena, manuprāt,
kroplība. Ir atvēlēti 50 tūkstoši eiro vienam koncertam, apmēram
20 tūkstoši bridžam, bet tajā pašā laikā uzņēmēju atbalstam
– tikai 62 tūkstoši eiro. Tas norāda, ka pilsēta nav vērsta uz
attīstību un ekonomisku patstāvību. Redzu, ka ir četri mērķi,
kuros tiek mēģināts šaut vienlaicīgi. Gribam teikt, ka esam
rūpnieciska pilsēta, ka mums ir kurortoloģija, ka mums ir sporta,
izglītības un kultūras pilsēta un ka esam mazo ražotāju un
pakalpojumu sniedzēju pilsēta. It kā viss forši, taču, kā jau
minēju, šaut četros mērķos vienlaicīgi nav reāli. Jo tad īsti
netrāpām nevienam. Šādi es varētu raksturot šā brīža
situāciju.

Nevēlos
uzņemties visziņa lomu un norādīt, kurā konkrēti virzienā mums
doties, bet, ja es vadītu pašvaldību, tad sapulcinātu dažādu
nozaru profesionālus cilvēkus un izcilus uzņēmējus, lai kopā
nospraustu to īsto un vienīgo pareizo pilsētas attīstības ceļu.
Jo, manuprāt, ir jākoncentrējas kam vienam, jākļūst izcilam
vienā segmentā, kas ļaus efektīvāk izmantot šobrīd pieejamos
resursus un nemulsinās ne Liepājas viesus, ne investorus, ne mūs
pašus. Par to praksē esmu pārliecinājies, strādājot
uzņēmējdarbībā.