Tautas frontes pirmsākumos, 1988.gada 3.septembrī, bija
aizlūgums par Baltijas jūru, kad jūrmalā ļaudis sadevās rokās. Pasākumu minūtes
desmit toreiz nokavēju un, kad skrēju pa Peldu ielu uz pludmali, pilsēta bija
tukša. Vienīgie, ko ceļā satiku, bija krieviski runājošs pārītis, kas smīkņāja.
Vēl padomāju: kāpēc viņi neiet uz pludmali. Kad tiku jūrmalā, speciāli nogāju
pa pludmali no Kursas, toreiz Boļševika, līdz pilsētas dienvidu robežai, kur
beidzās dzīvā cilvēku ķēde, lai paskatītos, kas tie par cilvēkiem, kas
sadevušies rokās.

Gribu kliedēt mītu, ka par Latviju vienoti aizlūdza gan
latvieši, gan krievi. Nē! Dzīvajā ķēdē nesatiku nevienu krieviski runājošo!

Kad dibinājās tautas fronte, tikko biju atgriezies no
Valmieras. Biju nodibinājis kapelu, taisījām mūziku. Man nebija kolektīva, bet
toreiz visas tautfrontiešu aktivitātes notika caur darba kolektīviem. Pasākumos
gan piedalījos. Metalurgu kultūras pilī bija pirmā sapulce, tajā pat uzstājos, bet
aktīvā organizatoriskā dzīvē nepiedalījos.

Galvenais tanī dzīves posmā man bija mūzika. Visos pasākumos
piedalījos kā mūziķis. Olafs Gūtmanis rakstīja tekstus – par augšāmcelšanos,
par goliātu u.c. Ātri šos tekstus pārcēlām mūzikā un ar to braucām pa Latviju.
Kā mūziķis piedalījos visos pasākumos, kur vien mani aicināja – gan ”Pūt,
vējiņos”, gan citur. Izpaudos caur mūziku. Dziedājām gan Vairogus, gan
Augšāmcelšanos.   

Vēlāk, kad mani ievēlēja Tautas frontes valdē Liepājā, tad
gan aktīvi iesaistījos organizatoriskajā darbā, jo Modris Ozoliņš sapulcināja
vairāk nacionālu kadru. Biju Tautas frontes 4.un 5.kongresa dalībnieks. Aktīvi
darbojos ne tikai valdē, bet arī valodas komisijā. Pat prēmiju saņēmu par valsts
valodas ieviešanas veicināšanu Liepājā un Latvijā.

Tautas frontes fenomens ir tas, ka visi bijām vienādi. Bet,
kad bija jāsāk lemt par tālākajiem plāniem, par to, kādu ceļu jāiet, tad sākām
šķelties, jo katram bija sava sapratne, savas vajadzības. Kaut patiesībā lielos
vilcienos visi bijām pliki un nabagi, tomēr bija arī funkcionāri, kas nebija
tik pliki. Kā latvieši arī viņi saprata, ka jāmaina sistēma, bet viņi tomēr
bija citā pakāpē. Un šī atšķirība, man šķiet, mūs beigās arī sašķēla pavisam.

Jo mūsu vidū bija gan komjaunieši un partijas biedri, gan
bezpartejiskie. Domas atšķīrās. Skatoties no nacionālās puses, visi piekrita:
protams, ka mums savu valsti vajag, tomēr soļu stingrība atšķīrās. Sāka vēlēt
nevis par idejām, bet par šlipsēm un frizūrām.

Ja laiks tiktu pagriezts atpakaļ un vēlreiz būtu jāizdara
izvēle, es darītu to pašu, ko jau esmu darījis. Protams, ka iesaistītos!

Tāpat dotos uz barikādēm. Abi ar Ainaru Pūpolu barikāžu
laikā toreiz janvārī aizskrējām uz Rīgu. Tā kā kolektīva mums nebija, tad
paņēmām ģitāras un divatā devāmies ceļā. Kad ap pieciem vakarā sasniedzām
galamērķi, Zigmars Liepiņš Doma laukumā vāca nost uzstādīto aparatūru, kas bija
paredzēta barikāžu dalībnieku uzmundrināšanai. Kad gribējām uzspēlēt, viņš
atteica: Nē, Juri, te tūlīt būs tanki, sadragās aparatūru. Spēlēšana neiznāca,
bet Rīgā sabijām līdz nākamajam rītam.

Barikāžu laiks bija vēl viens apstiprinājums tam, ka tas ir
mīts, ka dziesmotajā revolūcijā devāmies visi kopā. Nu nebija tā! Visā laikā, ko
pavadījām Rīgā, milzīgajā pūlī sastapām vien divus krievvalodīgos, kas klusi
savā starpā sarunājās. Tāpēc būtu laiks piebremzēt mītu, ka par neatkarīgu
Latviju cīnījāmies visi kopā, ka tādēļ mums visiem ir tiesības uz šo zemi un
krievu valodai bezmaz jābūt otrajai valodai. Tā nav! Tas ir mīts, ko laiks
likvidēt.