Kādā filmā izskanēja šāda frāze – klients ir nobriedis. Šķiet, ka pēdējie notikumi un arī sabiedrības reakcija tomēr padara partijas piekāpīgākas.

No vienas puses, ir opozīcijas partijas, kuras grib iekļūt valdībā, proti, “Progresīvie” un ZZS, no otras puses, manuprāt, piekāpīgāki kļuvuši tie politiskie spēki, kas kopā ar “Jauno Vienotību” iepriekš veidoja valdību, īpaši tas attiecas uz “Apvienoto sarakstu”.

Nacionālai apvienībai elektorāta spiediens neatkāpties no savas, kā es to dēvēju, dzelzsbetona pozīcijas varbūt ir liekāks, bet “Apvienotajam sarakstam”, kas izveidots salīdzinoši nesen, manuprāt, ļoti gribas palikt valdībā.

Ne velti viņi vairs nav tik kategoriski noliedzoši attiecībā uz iespēju strādāt vienā valdībā ar ZZS.

Valsts prezidents ir ļoti pieredzējis politiskās elites pārstāvis, viņš pazīst drēbi un var runāt ar visiem politiskajiem spēkiem.

Viņa funkcijas ir nominēt personu, kura veido Ministru kabinetu, taču viņš nevar komandēt politiskos spēkus. Divi ar pusi mēneši, kas aizvadīti kopš Valsts prezidenta vēlēšanām, parādīja, ka Krišjānis Kariņš īsti netiek galā ar partijām un saviem partneriem.

Viņa kaķa Leopolda pozīcija – sanāksim kopā un dzīvosim draudzīgi – nenostrādāja. Taču “Jaunajai Vienotībai” kā lielākajai frakcijai, lai gan ierobežotas, tomēr ir zināmas iespējas mazliet to parādi komandēt.

Kā būs ar šīs partijas Ministru prezidenta amatam nominēto Eviku Siliņu – vai mēs viņu dienās sauksim par dzelzs lēdiju vai kā citādi –, vēl redzēsim. Taču acīmredzot ir pienācis laiks runāt tādu cietāku un skaidrāku valodu, un šajā ziņā Valsts prezidentam varbūt ir tāda kā veicināšanas nozīme.

Pareizi un gudri ir tas, ka prezidents konsultējas ar visām partijām, nešķirojot, kas ir pareizie un kas nepareizie.

Skaidrs, ka “Stabilitātei” nedraud ienākšana valdībā, bet tajā pašā laikā arī šim politiskajam spēkam ir savas balsis Saeimā.

Manuprāt, iepriekšējais Valsts prezidents Egils Levits izdarījis lielu kļūdu, pasludinot, ka viens politiskais spēks ir pieņemams, cits nav. Vērtēt var tikai pēc darbiem!

Ja tomēr valdības veidošanas procesā atkal sāksies muļļāšanās, tad visupirms mēs riskējam ar 2024. gada budžeta savlaicīgu nesagatavošanu. Tas tomēr nav dokuments, kuru var sarakstīt ļoti īsā laikā.

Cilvēkiem, kuri nav īpaši pazīstami ar politisko procesu, šķiet, ka pauze ir ievilkusies.

Skaidrs, ka divarpus mēnešu laikā, kad koalīcijas partneri savā starpā stīvējās, darbi nav gājuši uz priekšu. Taču mana iekšējā sajūta, kas, protams, nevar būt 100% droša, ir tāda, ka šoreiz valdības veidošana notiks ātrāk. Jo, kā jau minēju, pauze ir ievilkusies un kaut kādi risinājumi jāpieņem. Ja nē, tad tas jau ir jautājums par politiskās elites brieduma pakāpi.

Mums situācija ir komplicēta ļoti daudzos jautājumos.

Bieži redzam, ka politiķi vispirms sit dūri pret krūtīm, bet pēc tam kasa galvu, domājot, kā mēs to visu izpildīsim.

Piemēram, līdz skolas sākumam atlikušas mazāk nekā desmit dienas, un vien tagad politiķi attopas, ka mums nav skolotāju, kas mācīs tikai latviešu valodā. Šeit var minēt arī citus piemērus.

Tāpēc ir skaidrs, ka mums ir vajadzīga valdība, kura spējīga risināt jautājumus, balstoties uz nopietna pamata, kas, diemžēl, līdz šim ne vienmēr ir noticis.

Juris Rozenvalds, politologs

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.