Tātad tas nozīmē 120 km/h un 80 km/h. Teorētiski, loģiski domājot, tā vajadzētu darīt. Taču praktiski gadās, ka, pārsniedzot par šiem trīsdesmit, nekas slikts nenotiek. Viss atkarīgs no vietas, un kuram gan negadās.

Ja uz šosejas jāapdzen fūre, tad būs jāpārsniedz atļautais ātrums par tiem trīsdesmit. Citādi nevar droši apdzīt.

Fūre brauc ar apmēram 85. Lai to apdzītu, vajag lielu gabalu, bet mēs visi zinām, kādi pie mums ir līkumaini ceļi. Lai brīvajā vietā, kur nav līkumu, droši aizietu garām, ir jāpaātrinās, jāuzspiež līdz tiem 120, tā tas sanāk uz īsu brīdi.

Ja par drošu apdzīšanu atņem tiesības – muļķīgi. Kāds tur noziegums?

Ja sāksi apdzīt citu mašīnu un skatīsies, vai nepārsniedz atļauto ātrumu, nekad neapdzīsi, jo mums ceļi nav taisni.

Man liekas, problēma ar ātruma pārsniegšanu Latvijā nav tik liela. Ja paanalizē beidzamajā laikā notikušās smagās avārijas, diez vai kādu izraisīja atļautā ātruma pārsniegšana.

Lai gan, piemēram, Zviedrijā sodi ir ļoti lieli, tāpēc ātrumu neviens nepārsniedz. Varbūt pie mums arī pienācis laiks audzināt autovadītājus.

Tas ir tāds koks ar diviem galiem – 50 pret 50.

Varētu likt sodus, bet ļoti jāanalizē, kā un kāpēc, likums precīzi jāizveido.

Ja runājam par iespējamiem ātruma pārkāpumiem vietās, kur ātruma ierobežojums ir 30 km/h, tad, šodien izbraucot uz ielas, es zīmi vispār neieraudzītu, jo tā aizputināta ar sniegu. Ja ceļš brīvs, varbūt braukšu līdz 60.

Ja pilsētā gar skolu lido ar 80, tad gan ir uzreiz jāņem tiesības nost un miers, tādiem nav jābrauc.

Kaspars Džeriņš, autovadītājs