Šobrīd divus gadus vairs ar mājmācību nenodarbojos, bet iepriekš pirmās, otrās un trešās klases vielu apguvām mājas apstākļos. Ir vairākas struktūras un veidi, kā mācības īstenot mājās, – mājapmācība, tālmācība, mājmācība un citi. Ir dažādas nianses un atšķirības.

Tas, ko mēs darījām, bija tāda klasiskā mājmācība, bet bijām pastāvīgā kontaktā ar skolu. Saņēmām konkrētas tēmas, kas jāapgūst katru mēnesi, un bija pārbaudes darbi, bet, trešo klasi beidzot, arī diagnosticējošais darbs. Mēs tos mēnešus nedalījām stundās vai priekšmetos, tā vietā ar konkrēto tēmu visu mēnesi arī strādājām.

Pedagoģiskā izglītība mājmācībai nav nepieciešama, jo tu visu laiku esi konstantā kontaktā ar pedagogu. Man bija pašai jāveido mācību saturs, bet tagad skolas dod metodiskos materiālus. Tos gan var veidot arī pats. Ir zināmas tēmas, pats izveido saturu un formu. Ja gadās neskaidrības, skolas personāls palīdz gan pašam saprast, gan detalizētāk izskaidrot bērnam.

Mūsu galvenais mērķis bija bērna motivācija mācīties.

Viņš nevis gaida zvanu, kad beigsies stunda un sāksies starpbrīdis, nevis grib pārspēt citus bērnus, nevis nepārtraukti dara to, ko skolotāja prasa, bet vienkārši grib kaut ko iemācīties, apgūt, izprast.

Protams, skolā dažādos veidos bērnus motivē pedagogi, sacensības gars, bet svarīgi, lai motivācija nāk no iekšienes. Tas ir tas, ko ģimenē varam sasniegt, jo vecākus bērns uzlūko kā autoritāti, īpaši pavisam mazajā vecumā. Redz, ka tie ir tie lielie, kas visu ko māk, un arī pats grib iemācīties. Vēlāk arī mazākie bērni mācās no vecākajiem bērniem, tas notiek dabiski.

Mājmācība nozīmē darboties gan pie galda, pildot reālus uzdevumus, gan vispārīgu darbu ikdienā. Piemēram, kopā cepot kūku, rēķinām, cik daudz un kuras sastāvdaļas jāliek klāt, cik ilgi jācep, un tamlīdzīgi. Bet svarīgi saprast, ka mājmācība ir arī milzīga vecāku uzmanība, atbildība.

Viens ir visu laiku redzēt, saprast bērnu, otrs – darbs ar sevi pašu. Ja skolās ir vadlīnijas un noteikumi, kā tikt galā ar problēmsituācijām, tad mājās tam visam klāt nāk vecāku jūtas. No vienas puses, tas, protams, ir liels pluss – mīlestība. Tajā pašā laikā ir jāvalda emocijas un jāsaprot, ka tas ir darbs, tā ir bērna nākotne. Ir rotaļas, ir apskāvieni un prieki, bet ir arī darbs.

Mājmācības no vecākiem prasa ļoti daudz laika. Ja mamma māca bērnu mājās, vienlaicīgi strādāt, veidot karjeru īsti nevar. Vai, pareizāk sakot, var, bet tas prasa ļoti rūpīgu laika plānošanu un prioritāšu izvērtēšanu.

Arī es sākumā domāju, ka pastrādāšu ar mazo, iedošu kādus uzdevumus pildīt un iešu strādāt ar savām lietām, bet tā tas nenotiek.

Vīram savukārt tas prasa gādāt par ģimeni, nodrošināt finansiālo stabilitāti, turklāt arī jāpagūst samenedžēt visu, jo mājmācība jau neizslēdz, piemēram, mākslas nodarbības, treniņus.

Arī par sociālajām lomām, šajā gadījumā – mamma un skolotāja –, nevar aizmirst. Viens ir tās sakārtot pašam sevī, jo vienlaicīgi abas divas lomas tu pildīt nevarēsi, bet otrs ir tas, ka arī bērnam ir jāsaprot atšķirība un robežas. Tas nav viegli. Tikai kā mamma tu nevarēsi mācīt, bērnam ir jāsaprot, ka tagad mēs mācāmies, nevis darām ko citu. Jāsaprot, ka šobrīd mamma ir skolotāja. Trīsgadniekam, piemēram, vispār nav skaidrs skolotāja lomas koncepts, jo bērnam jau dabiski vecāki liekas skolotāji līdz brīdim, kad viņš atskārst, ka ir šāda sociāla loma – skolotājs.

Vienlaikus mammas aicinājums vispār ir mācīt ne vien studiju vielu, bet arī pasauli un dzīvi. Mājmācības modelis tam ir piemērots, bet, lai to īstenotu veiksmīgi, ir jāsaprot, ko tas no tevis prasīs, un jādisciplinē sevi.

Katrīna Knese-Šmite, vairākus gadus nodarbojusies ar mājmācību