Pirmā jaunievēlētās Liepājas domes sēde bija jautra, bet garlaicīga. Īstenībā tā bija tieši tāda, kādu to varēja gaidīt “Liepājas partijas” nepilnu deviņu tūkstošu vēlētāju dižais fanu pulks, jo amati tiklab domes vadībā, kā komisijās tika sadalīti stingri noteiktā kārtībā, un neparedzēja nekādu brīvdomības izpausmju elementus.

“Porjadok bjot klas”, kā teiktu slāvi, jeb kārtība svarīgāka par pārmaiņu versijām, – kā šajā gadījumā varētu interpretēt šo teicienu.

Vai varēja būt savādāk? Vai mēs varējām iegūt “Liepājas partijas” vadīto kuģi ar jauniem vaibstiem, kādus varēja piešķirt, piemēram, Jāņa Vilnīša ievēlēšana domes priekšsēdētāja vietnieka postenī? Nevarējām, jo “Liepājas partija” bija izvēlējusies šo izrādi spēlēt bez improvizācijām. To lieliski pirmo reizi pašvaldības vēsturē rīkotājā domes sēdes tieršraidē portālā liepajniekiem.lv lieliski varēja redzēt pēc pašas sēdes gaitas, kad Silva Golde un Gunārs Ansiņš kā dzelti atteicās no iespējas kandidēt uz priekšsēdētāja posteni, izsitot opozīcijai iespēju kaut minimāli paduļķot ūdeni. Kas attiecas uz “Liepājas papīra” vadoni Vilnīti, tad viņa iesaiste koalīcijā, bet vienlaikus attālināšana no reālajiem amatiem varētu liecināt, ka priekšvēlēšanu cīņas tomēr uzšūpojušas tik reālas duļķes, ka “Liepājas partija” izvēlējusies: labāk lecam pa vecam. Grūti spriest, cik šī piesardzība derīga īstermiņā, tomēr skaidrs, ka vēlētājs gaida no domes reālu rīcību un šai reālai rīcībai derētu arī svaigu tvērienu. Tieši Vilnīti zināma sabiedrības daļa asociē ar svaigu asins apriti būtībā vecajai koalīcijai, kurai rutīnas bacilis ir reāls drauds. Vienlaikus, protams, nedrīkst aizmirst, kuru partiju pārstāv Vilnītis (Šlesera gāzi grīdā, taču), un šeit teorētiski iespējami visraibākie pavērsieni, līkloči un arī zemūdens akmeņi nākošā gada Saeimas vēlēšanu sakarā, par kurām noteikti būs jādomā arī šai pašvaldībai. Iespējams, Vilnīša faktors, ja vien viņš mīļā miera labad netiks pielaists pie pašvaldības pasūtījuma sadales siles treknākā gala, vēl varētu uzpeldēt šad tad, kamēr pārējie balsojumi jau bija un arī būs tīrā matemātika.

Taču visvairāk pašvaldībai, turklāt jau tuvākā laikā, būs jādomā nevis par to, kādā amatā un kurā komisijā kurš atrodas, bet gan par sociālās spriedzes mazināšanu. Tāpēc varam vēlēt vien stiprus nervus un labu veselību Liepājas domei, jo tai pats vēlākais rudenī, kad kritīs pilsētas ieņēmumi, bet pieaugs nepaēdušās sabiedrības nervozitāte, būs nepieciešami abi.

Bet kur tad izrāde? Pirmā sēdē apliecināja, ka angliskais Stīns Lorencs un krieviskais Valērijs Kravcovs zināmā mērā ir gatavi tai lomai, kāpēc uz Liepājas pašvaldību pārējā Latvija skatās kā uz mazā cirka arēnu. Abi apliecināja, ka ar latviešu valodu nedraudzējas, un kopā saviem tulkiem gluži tāpat kā vēlēšanu komisijas vadītāja Ildze Lagzdiņa ar “Kuzņecoviem” un “Gunāriem” gādāja par nepieciešamo publikas jautrību sadaļu pirmajā sēdē. Lai cik amizanti tas izskatītos, abiem deputātiem tomēr būtu jāsaprot, ka viņu ikdienas darbs nav šova taisīšana, un Liepāja, pārfrāzējot Marijas Antuanetes prātojumus, vispirms vēlas pārliecību, ka tai būs maize. Tās sagādāšanā būs nepieciešams nopietns darbs. Bet izpriecas – izpriecas pēc tam. Tāpēc Fredijs Merkūrija cienītājiem pagaidām būtu labāk pagaidīt…

Klāvs Aizbridējs,
politisko procesu vērotājs