Socioloģiskās aptaujas rāda, – jau gadiem Latvijā uzticēšanās līmenis politiķiem, politiskajām partijām, Saeimai, valdībai un citām ar valsti saistītām institūcijām ir ļoti zems. Pēdējie man zināmie rezultāti – partijām uzticas tikai astoņi procenti iedzīvotāju. Sociālajos tīklos arī var novērot ļoti negatīvu nostāju, bet pieļauju, ka spilgtāk tur varbūt parādās tie, kam lielāka sāpe, nekā pārējiem. Tomēr arī visā visumā cilvēku attieksme pret politiķiem, deputātiem, pret politisko procesu kopumā ir ļoti kritiska.

Ir daudz dažādu komponenšu, atbildot uz jautājumu – kāpēc tas tā ir. No vienas puses, jā, tas ir politiķu pieņemto lēmumu rezultāts, arī veids, kā lēmumi tiek pieņemti. Bet kaut kādā ziņā arī tas, kā ar sabiedrību tiek vai netiek komunicēts. Politiķi paši aizbildinās, ka nav saprasti, bet tā lielākoties ir uzmanības novēršana no īstās problēmas, t.i., ka arī pati pieņemto lēmumu būtība ir visai apšaubāma. Pašreizējais emociju uzbangojums ir saistīts ar konkrētā mirkļa notikumu, tā dēvēto “deputātu kvotas” sadalījumu, bet visā visumā, kā rāda, piemēram, “Baltic International Bank Latvijas barometrs”,

iedzīvotāju attieksme, noskaņojums pēdējo triju gadu laikā vai nu turpina būt skeptisks vai pat atsevišķos parametros (piemēram, domas par ekonomiskās attīstības virzienu) – pamazām kļūst pesimistiskākas.

Uztraukums par “deputātu kvotām” ir jāskata šajā kontekstā, kur iedzīvotāji jau ilgāku laiku novēro virzību nepareizā virzienā un kvotu izdalīšanas “trakums” tikai šo neracionālo domāšanu labi izgaismojis. Līdz šā brīža situācijai ir nonākts ilga procesa rezultātā.

Viens no piemēriem šai nu jau gadu desmitiem ilgstošajai politiķu nespējai pieņemt grūtus, bet sabiedrībai saprotami nepieciešamus lēmumus, ir pastāvīgi ieplānotais budžeta deficīts. Acīmredzami politiķiem nav rūpējusi ilgtermiņa stabilitāte. Pirmskrīzes dzīve ar budžetu, kurā ir deficīts, ietekmēja mūsu ļoti dziļo kritienu krīzes laikā (ja salīdzina, piemēram, ar Igauniju), bet pēc krīzes turpinās tā pati attieksme. Tas ir interesants gadījums, politiķi it kā to dara, lai nosargātu savas politiskās pozīcijas. Deficīts jāuztaisa, lai izdabātu kādam vēlētājam. Bet vēlētāji nav tik lieli muļķi, viņi saprot, ka tas ir populisms, kur skaidri redzams, – vajadzētu daudz maz noturēt mugurkaulu, bet gadu no gada politiķiem tas neizdodas. Un šogad atkal ir noticis tieši tas pats – no vienas puses budžetā uztaisīts caurums, t.i., deficīts, bet no otras puses skaidri redzama izšķērdība ar “deputātu kvotām”. Šāda rīcība liecina par nevēlēšanos pieņemt vajadzīgos lēmumus, ko skaidro vēlme veikt darbības, kas uztaisītu ātru politisko kapitāliņu.

Lai ko arī neteiktu par vēlētāju it kā neesošo spēju saprātīgi un analītiski redzēt sakarības, kopumā ņemot, nav gluži tā, ka cilvēki nesaprastu un neartikulēti vai neadekvāti kritizētu lēmumus, kas pieņemti augstākajā līmenī.

Ir skaidri redzams, ka lēmumi netiek pieņemti visas sabiedrības interesēs. Bieži vien tās ir partijas intereses vai mazi manevri, kas aizsedz “lielo bildi”.

Turklāt politiķi acīmredzami baidās pieņemt racionālu budžetu, uzskatot, ka “vēlētāji to nesapratīs”. Tomēr vēlētājiem daudz mazāk saprotams, kā attīstību var balstīt dzīvē uz parāda gadu no gada. Mūsu sabiedrība nepieciešamības gadījumā ir gatava savilkt jostas un pieciest grūtības kaut kādu lielu mērķu labā. Tad, ja tas ir nepieciešams, lai vēlāk būtu labāk. Savā privātajā dzīvē cilvēki to dara katru dienu, tāpēc kaut ko līdzīgu vēlas redzēt arī valsts līmenī. Bet diemžēl izrādās, ka deputāti un valdības pārstāvji gadu no gada, kaut vai tā paša budžeta kontekstā, ierēķina izdevumus vairāk, nekā plāno ienākumus. Un tas vienkārši ir grūti saprotams. Nav skaidrs mērķis, kā dēļ cilvēkiem ir jāsavelk jostas un jācieš.

Politikas dokumentu līmenī jau sen deklarēts, ka cilvēks ir pirmajā vietā, bet šķiet, ka tā arī nav kļuvis skaidrs, ko tas īsti nozīmē.

Galu galā līdzekļi netiek novirzīti, ieguldīti tur, kur būtu vajadzīgs – izglītībā, veselībā utt., respektīvi, cilvēku labklājībā, tā vietā finansējot infrastruktūras objektu celtniecību. Arī “deputātu kvotas” tika galvenokārt jauniem vai veciem, bet infrastruktūras objektiem, kas nākotnē prasīs atkal jaunus un jaunus izdevumus šo objektu uzturēšanai, tādā veidā turpinot neracionālo izdevumu spirāli.

Ir loģiski, ka mēs, vēlētāji, gaidām, ka deputāti un politiķi kopumā pārstāvēs mūsu intereses. Taču, nonākot Saeimā, viņi rīkojas tāpat, kā mēs visi savās ikdienas gaitās. Arī tur ir kaut kādi cilvēki, kas nepatīk tīri personīgi, ar kuriem negribam sarunāties, kuri krīt uz nerviem utt. Deputāti diemžēl nedarbojas kā pārcilvēki, bet vienkārši, parasti cilvēki savās ikdienas gaitās. Iespējams, tas arī izskaidro situāciju, kāpēc realitāte nav gluži tāda, kādu mēs, vēlētāji, gribētu sagaidīt. Vide lielā mērā nosaka, kādas lomas tiek ieņemtas un spēlētas. Dažkārt paši īsti nesaprotam, kāpēc tā rīkojamies. Jo tā vienkārši sanāk, un ar deputātiem ir tas pats – viņiem tā vienkārši sanāk. Diemžēl intelektuālā kritika, kas nopietni analizētu deputātu rīcības un pieņemtos lēmumus, Latvijā ir samērā neattīstīta un tāda arī paliks, ja netiks pienācīgi stiprinātas sociālās un humanitārās zinātnes, kam vienīgajām ir potenciāls šo kritiku pacelt pāri “virtuves sarunu” izpratnes līmenim.

Tas, kā zemais uzticības līmenis, varētu atsaukties uz nākotni, ir interesants jautājums. Eiropā jau tagad ir redzams, ka skepse pret politisko procesu ir pieaugusi, arī cilvēku nevēlēšanās tajos iesaistīties.

Tiek runāts, ka varbūt jāmeklē citi veidi, kā cilvēki varētu gribēt iesaistīties, kaut kas savādāks par mūsdienās pastāvošo pārstāvniecisko demokrātiju. Ņemot vērā, ka valstu formas lielā mērā ir saistītas ar informācijas tehnoloģijām, kuras dominē noteiktā periodā (piemēram, mūsdienu nācijvalsts forma balstās uz Gūtenberga 15. gadsimtā izgudrotā drukas iekārtas atvasinājumiem), mūsdienu informācijas tehnoloģiju attīstība visticamāk norāda uz to, ka esam jaunas valsts formas priekšvakarā. Tomēr, kādu formu tā ieņems pagaidām, ir grūti prognozēt.

Klāvs Sedlenieks,
sociālantropologs,
Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūras programmas “Sociālā antropoloģija” vadītājs