Kādas pārmaiņas sabiedrībā paliks pēc pandēmijas krīzes?

– Distancēšanās ir pretdabiska, cilvēki ir bara dzīvnieki, mums jāturas kopā. Pārmērīga roku mazgāšana ir laba, lai novērstu vīrusu, bet mēs nomazgājam arī visu normālo mikrofloru. Šķaudīšana un klepošana elkonī varbūt ir vērtīga, taču neesmu redzējis, ka kāds to būtu pielietojis.

Būtu vērts paturēt politiķu vēlmi skatīties pāri šaurajām partiju interesēm, ņemt vērā jomas speciālistu, nevis lobistu ieteikumus. Vairumam valdības bija vēlme ieklausīties plašākā sabiedrībā, ne tikai tajos cilvēkos, kas viņiem pie auss ļoti skaļi runā. Pierādījumos vai izpratnē par lietu būtību balstīta politika ir laba lieta, bet diezin vai noturēsies ilgāk.

Cilvēku dabā ir darīt to, kas ir ērts, ātrs un efektīvs. Būtu jau ļoti jauki, ja mēs iepirktos mazāk. Tomēr iepirkšanās daudziem no mums dod līdzekļus. Ja, piemēram, patērēsim mazāk lauksaimniecības produktu, lauksaimniekiem nebūs ko darīt. Nenovēršami, ka cilvēki gribēs atkal ceļot. Arī 2008. gada ekonomikas krīzē bija liels aviopārvadājumu kritums, it kā varēja jautāt – vai tad nevajadzētu kaut ko saprast? Taču pāris gados viss smuki atgriezās atpakaļ. Nav lielu ilūziju, ka kaut kas varētu mainīties.

Kopumā mūsu sabiedrība izrāda tendenci. Cilvēkiem patīk ziedošana, kopīgas talkas. Labdarības veikali tīri labi plaukst. Zinu cilvēkus, kuri iet un palīdz citiem. Skaidrs, ka tur varētu vēl kaut ko paplašināt, jo ir izveidojusies cilvēku grupa, ir prasmes, kā to darīt. Problēma ir tāda – tikko atkal sāksies vāveres skrējiens, cilvēkiem paliks arvien mazāk laika, lai citiem palīdzētu. Iespējams, tas ir kultūras, prasmju jautājums un arī – ko mēs cits no cita sagaidām? ASV cilvēki tāpat ir ļoti aizņemti, bet gandrīz katrs darbojas kā brīvprātīgais.

Domāju, ka apsēšanos un mierīgu ieskatīšanos sevī šai laikā varēja atļauties nedaudzi cilvēki, kuriem bija drošības spilvens, kuru dzīves intensitāte samazinājās, bet drošība ne. Lielākajai daļai bija uztraukums par darba zaudēšanu.

Manuprāt, ir viltus cerība, ka šis ir pārbaudījums un pēc tā mums jābūt labākiem. Šis ir vienkārši grūtību laiks, no kura vai nu kaut ko mācāmies, vai tas pamatīgi kaut ko iedragā. Cilvēki tik ātri nemainās. Visticamāk, mēs atgriezīsimies ļoti līdzīgā situācijā tai, kas bija iepriekš. Pieļauju, ka varētu kaut ko mācīties atsevišķās lietās. Pēc iepriekšējās krīzes cilvēki vairāk pievērsa uzmanību uzkrājumu veidošanai. Tagad varētu pievērst uzmanību nodokļu maksāšanai, jo bija ļoti skaidri redzams, ka sabiedrības kopējā maciņa solidaritāte ir izmantojama, bet ir netaisnīgi to izmantot tiem, kuri paši nav izrādījuši solidaritāti. Tā kā valdības atbalsts gāja uz augšu, cilvēki domāja, ka sistēma principā strādā pareizi. Nebūtu slikti paturēt šo ideju.

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs