Pirms kādiem astoņiem gadiem kopā ar draugiem sēdējām pusaplī netālu no fonteina un, ko tur slēpt, dzērām alkoholu. Kad pudele bija iztukšota, viens no draugiem vienkārši izmeta to turpat, uz ko kāds cilvēks no citas kompānijas viņam aizrādīja – izmet miskastē. “Kāpēc man tas būtu jāizdara?” – sekoja jautājums. “Tas būtu pieklājīgi pret Latvijas dabu,” atbildēja oponents.

Arguments izrādījās iedarbīgs. Draugs piecēlās un izmeta pudeli tam paredzētajā vietā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, dažus no tiem man ir sanācis pavadīt Ukrainas Austrumos. Ja pirms tam šķita, ka Latvijā ir problēmas ar atkritumiem, tad vēlāk sapratu, ka vienmēr var būt daudz sliktāk.

Pārvietojoties Ukrainā ar vilcienu ik pēc desmit minūtēm ceļa malā redzēju milzīgas kaudzes ar atkritumiem.

Mazajās pilsētās cilvēki pat īpaši necenšas slēpties un vienkārši izmet gružus kādā lielākā laukumā netālu no centra.

Skaidrojums parasti ir viens – visi tā dara, un kāpēc man būtu jāmaksā par gružu izvešanu, ja citi nemaksā?

Atgriežamies mūsu valstī. Februāra beigās Latvijas valsts meži paziņoja, ka pagājušajā gadā būtiski pieaudzis Latvijas mežos savākto atkritumu daudzums. Cipari tiešām biedē – 2019. gadā no valsts mežiem izvests par 48% vairāk atkritumu nekā 2018. gadā. Skaidrs, ka daļa vainas jāuzņemas negodprātīgiem uzņēmumiem, kuri šādā veidā ekonomē līdzekļus.

Taču to dara arī privātpersonas. Skrienot mežā gar 14. novembra bulvāri, ik pa laikam pamanu, ka uz gājēju takas parādās jauni objekti. Plastmasas un stikla pudeles, cigarešu izsmēķi un paciņas, iepakojumi no saldumiem un čipsu paciņas – tas norāda uz to, ka teritoriju piegružo dažādu vecuma grupu pārstāvji.

Bieži vien cilvēkiem pieklibo loģiskā domāšana. Nekas jau nenotiks no tā, ka es izmetīšu vienu pudeli, gan jau kāds savāks, viņi saka. Taču ir muļķīgi un naivi cerēt, ka tu esi viens. Arī statistika liecina, ka šādu cilvēku ir daudz un viņu kļūst arvien vairāk. Naudas sodi ne vienmēr sekmē problēmas risināšanu, jo visus gružotājus vienkārši nav iespējams noķert.

Vēl viens arguments, ko izmanto iedzīvotāji – tāpat jau būs “Lielā talka” un visu savāks. Ir divi “bet”: pirmkārt,

stipri šaubos, ka viens cilvēks var būt gan gružotājs, gan talkotājs, kurš izmet kaut ko ar domu, ka aprīlī viņš šeit atgriezīsies un savāks atkritumus.

Otrkārt, arī aktīvisti nespēj savākt visus gružus, un daļa plastmasas pudeļu un maisiņu turpina bojāt skatu, maldināt meža iemītniekus un indēt augsni.

Gružu kontekstā es ik pa laikam gribu uzdot apkārtējiem jautājumu. Vai jūs tiešām vēlaties, lai pie mums ir kā Ukrainā? Vai varbūt kā Indijā, kur dažās pludmalēs smilšu vietā ir pudeles un mirušas zivis? Vai arī kā Meksikā, kur dažas upes ir tik indīgas, ka pat atrašanās to tuvumā ir bīstama?

Tā vien šķiet, ka mums tas nedraud. Bet iedomāsimies, ka no jūsu 500 eiro algas jūs katru mēnesi atvilksiet 25 eiro un liksiet krājkontā. Piecu gadu laikā sakrāsiet 1500 eiro. Tas pats ir ar gružiem. Tikai nauda krājas kontā un to var iztērēt. Bet gruži krājas mežā un kā valūtu tos izmantot nesanāks.