Kā jau daudzi droši vien zina, piedalījos “Eirodziesmas 2012” pirmajā pusfinālā kā Nikolaja Puzikova bekvokālists. Un kā jau daudzi droši vien arī jau zina, medijos tagad var lasīt virsrakstus “Puzikovs izgāžas ar lielu blīkšķi” utt… Protams, par ko gan citu rakstīs, ja ne par slavenību. Bet es šobrīd piedāvāšu padomāt par ko citu, proti, kāpēc notika tā, kā notika…

Daudzi teiks, ka “neprotu zaudēt”… Bet, ticiet man, es protu zaudēt, un ar faktu, ka nekur netikām, samierinājos jau brīdī, kad mūs nenosauca kā piektos finālistus. Un ir saprotami arī fakti, kāpēc nenosauca, jo protu savu uzstāšanos novērtēt arī kritiski.

Bet…

Pie pirmajām lielajām pārdomām nonācu jau piektdienā dienā pēc pirmā mēģinājuma Mārupē. 

Visiem backiem bija raiderī ierakstītas in-ear monitorsistēma. Vienkāršā valodā – ausu monitori, jo ir kustības, līdz ar to skaņa no tumbām (skandām) mūsu ausīm visu laiku nebūtu pieejama pietiekamā līmenī. Protams, monitori bija sagatavoti, bet problēmas sākās ar to, ka teicām skaņu onkuļiem, ka mums vajag tā, lai katram ausīs ir uzregulēts tā, lai katrs mēs sevi dzirdam pēc iespējas labāk. Monitoronkuļi pateica, ka nebūs gan tā, jo visi ausu monitori ir saslēgti vienā līnijā un, kā ir Nikolajam, tā būs arī mums. Turklāt mēs esot ansamblis un mums ir jāsadziedās. Būtībā nolika mūs normāli pie vietas. Piedodiet, bet kas mēs kāds vidusskolas ansamblis??? Dziedātājs zina labāk, ko viņam vajag, vai skaņu vecis? Turklāt priekš kam mums bija mēģinājumi divreiz un trīsreiz nedēļā, lai sadziedātos un iemācītos frāzējumu? Lai skanam kā ansamblis? Acīmredzot mēs izskatījāmies pārāk jauni, lai zinātu, ko mums vajag.

Katrā gadījumā, jau pirmajā dienā biju ļoti neapmierināts ar skaņu onkuļu darbu, un mums neko pateikt arī neizdevās, jo viņi nemaz necentās mūsos klausīties. Līdz ar to komfortu ausīs galīgi nejutu. Katrā gadījumā – pieredze nākotnei! Jābūt uzstājīgākam. Bet īstenībā šo diezgan bieži var vērot, ka vecāki onkuļi mani uzskata par muļķi un ka es neko nesajēdzu. Te nu, čaļi, maldāties. Pietiekami ilgi esmu mūzikā, lai zinātu, ko un kā man vajag, lai komfortabli varētu dziedāt!!!

Labi, ka nākamajā dienā ieradās Artūrs Palkevičs (dziesmas mūzikas autors) un nolika viņus pie vietas. Nu, un tagad ģenerālmēģinājumā skanēja kā vajag. Prieks dziedāt un klausīties.

Nedienas sākās tiešraidē. Nosēžamies uz krēsliem un divas sekundes pirms dziesmas sākuma ieslēdzas ausu monitori. 

1. Kaut kādas balsis murkšķ. Nodomāju: “Ok, varbūt mikrofoni ķer iekšā cilvēkus no zāles un tūlīt pazudīs tā murkšķēšana.” Bet nē, turpinājās visu dziesmas laiku. Acīmredzot kāds no skaņu onkuļiem nebija izslēdzis kaut kādus mikrofonus no malas. To nu jāprasa viņiem, kas īsti tur notika. Un murkšķēšana ļoti labi bija dzirdama arī tiešraidē (skat.pievienoto video).

2. Sākas piedziedājums. Sāku dziedāt. Saprotu, ka mana balss monitoros pēkšņi ir kļuvusi tik klusa un Nikolaja balss atkal skaļa. Varbūt tas ir tās murkšķēšanas dēļ, jo tā bija tiešām skaļa un naturāli traucēja. Un kā trīs minūtes var nedzirdēt, ka kaut kas murmina, ja to pat tiešraidē varēja dzirdēt!

3. Kā var profesionāls skaņotājs nedzirdēt, ka tiešraidē Nikolaja balss ir trīsreiz par skaļu vai arī fonogramma trīsreiz par klusu??? Tad tiešām ir jāuzdod jautājums – vai tur strādāja profesionāļi?

4. Noskatoties ierakstu, konstatēju, ka bekus praktiski nedzird. Kur tad palika tas ansamblis, ja jau tā teicāt? Ansamblī visas balsis ir dzirdamas, bet no mūsu četrām balsīm, vidēji izrēķinot, bija dzirdama knapi 1,5 balsis.

5. Pēkšņi pēc modulācijas parādās pianista balss, bet pārējie joprojām nav dzirdami. 

Tik neprofesionālu darbību es vēl savu mūžu nebiju dzirdējis!!! Tiešām.

P.S. Jums tiešām, čaļi, vajadzētu aizbraukt uz lielo Eirodziesmas finālu un papraktizēties. Kad pagājušogad ar “Musiqq” biju Diseldorfā, skaņotāji pa desmit reizēm nāca klāt katram un prasīja, vai viss ir labi un vai kaut ko nevajag mainīt. Un īstenībā Latvijā arī vajadzētu ieviest tādu lietu, ka to pusstundu mēģina (kā tagad ir), bet pēc tam atsevišķā telpā noskatās un noklausās ierakstu un mākslinieks pasaka, ko vajag skaļāk un ko – klusāk. Īstenībā jau daudz būtu ieteikumi, lai uzlabotu šo pasākumu, bet par to varbūt citreiz.

Un, lūk, tas arī izskaidrojums tam, ka varbūt ne vienmēr vainīgs ir mākslinieks, kā dažkārt medijos tas tiek apspēlēts.

Kristaps Šēnbergs,
dziedātājs, grupas “Deep Silence” solists