Lai varam reāli vērsties pret naida runu, jāatrisina galvenā problēma – vēl joprojām ir jāizglīto izmeklētāji, kuri vērtē naida runas gadījumus. Tas tik raiti neiet, cik gribētos.

Tāpat ir jāsaprot, ka tiesībsargājošo institūciju kapacitāte nav pietiekama.

Jautājums, kur beidzas vārda brīvība un sākas naida runa, tas ir jāmācās – tur ir vajadzīgas specifiskas zināšanas.

Izmeklētājam arī ļoti labi jāizprot, kāds ir sociālais, politiskais konteksts katrā no naida runas gadījumiem.

Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā daudz brīvāk varēja filosofēt, kādi ir krievi un ukraiņi. Tikko situācija kļūst saspīlēta, vārda brīvība uzreiz kļūst stipri šaurāka, piemēram, lai attaisnotu Putinu.

Arī ebrejiem ir vēsturiskais konteksts – šī nācija tik ļoti ir cietusi, ka ir jābūt stipri uzmanīgākiem, lai par viņiem filosofētu.

Katrā naida runas gadījumā ir jāskatās, vai tā tiek vērsta uz vēsturiski vai pašlaik diskriminētu grupu.

Sakot, ka melnādainie cilvēki ir slikti, tā jau ir naida runa.

Tā nebūs, ja latvietis pateiks, ka lietuvietis vai igaunis ir slikts. Igauņi un lietuvieši drīzāk pasmiesies, jo tā nav tā etniskā grupa, kur ir pastāvējis vēsturisks vai caurmērā citāds naids ar latviešiem.

Naida runu nereti izraisa ksenofobija, kas būtībā ir rasisms.

Tā ir ļoti izteikta Latvijā – tās ir bailes no tāltālām kultūrām un cilvēkiem, kas no tām nāk.

Cilvēkam tas ir raksturīgi – baidīties no nezināmā, bet šajā gadījumā sabiedrība nav bijusi pietiekami labi izglītota un ir daudz aizspriedumu.

Ir vajadzīgas sabiedrību informējošas kampaņas, kur cilvēki no citām kultūrām tiek atspoguļoti, ka viņi tādi paši cilvēki vien ir.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka sociālo mediju platformu uzturētājs savā ziņā ir līdzatbildīgs, lai sekotu līdzi notiekošajam un dzēstu naida runas komentārus.

Jautājums ir, cik izglītoti ir tie, kurus sociālās platformas ir noalgojušas, lai viņi skatītos un kontrolētu saturu.

Nopietni ir arī jādomā par administratīvās atbildības piemērošanu naida runas gadījumos, jo kriminālatbildība ir nopietna, tur ir vajadzīgi visi attiecīgie elementi, lai kriminālatbildība iestātos.

Ir diskutēts arī par speciālas vienības izveidi Valsts policijā, bet tam pagaidām nepietiek cilvēku.

Kristīne Dupate, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore

Uzziņai

– Eiropas Komisijas organizētos monitoringos, kuros tiek pārbaudīta sociālo tīklu reaģēšana uz sūdzībām par naida runu, no Latvijas iesniegti 940 ziņojumi par naidīgu saturu.

Sociālie tīkli vidēji dzēsuši 68,5% no ziņotā satura.

– No 2021. gada sākuma līdz 2023. gada maijam Latvijas Cilvēktiesību centrs ir ziņojis par 1918 naida runas gadījumiem dažādās interneta vietnēs, pārsvarā par komentāriem sociālajos tīklos.

– 42% gadījumu bija saistīti ar naida kurināšanu uz etniskās piederības pamata lielākoties pret ukraiņiem, latviešiem un krieviem, 33% gadījumu bija naida runa pret LGBT+ kopienas pārstāvjiem, 23% bija saistīti ar rasismu un ksenofobiju.

Savukārt 2% no gadījumiem saistīti ar citiem pamatiem, piemēram, vecumu un dzimumu.

– Naida runa pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un etnisko izcelsmi galvenokārt izpaužas anonīmu komentāru veidā sociālajos tīklos. Naida runas tendences ietekmē aktuāli notikumi.

– 86% ārvalstu studentu, kas ir saskārušies ar neiecietības izpausmēm, nekur par tām nav ziņojuši, tajā skaitā puse no tiem, kas saskārušies ar fizisku vardarbību.

– 9% neuzticas policijai, 8% netic, ka ziņošana kaut ko mainīs, bet vēl 8% ir pieradusi pie šādiem incidentiem.

Avots: LETA

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.