Ir sācies jaunais mācību gads. Pretēji tam, ka situāciju izglītībā mums visu laiku prognozēja dramatisku, Liepājā tas ir iesācies bez sevišķām drāmām. Un labi, ka tā. Tomēr ar izglītību saistītajā sfērā zināms dramatisms tomēr ir un, proti, interešu izglītībā.

Šķiet, esam jau aizmirsuši padomju laikus ar to piedāvātajiem bezmaksas pulciņiem. Nu jau izaugusi vesela paaudze, kuru vecāki ir pieraduši, ka par visa veida pulciņiem, treniņiem, studijām, bērnu mūzikas un mākslas skolām ir jāmaksā. Kā kurā vietā – sākot ar simboliskiem dažiem latiem mēnesī līdz respektablākām summām. Respektablākā summa, ko biju dzirdējusi Liepājā, bija piecdesmit lati. Tieši tik mani paziņas maksāja par bērna daiļslidošanas nodarbībām.

Tomēr visus šos gadus bijām pieraduši, ka tie vecāki, kas to gribēja un varēja atļauties, izmantoja savu bērnu nodarbībām dažādus privātos piedāvājumus, maksājot, cik nu kurā vietā prasīja, pārējie pievērsās valsts piedāvātajai interešu izglītības programmai. Arī tā nebija gluži bezmaksas, daži simboliskie lati mēnesī bija jāmaksā, taču vēl nesenā pagātnē vismaz šo valsts programmu tikai retais nevarēja atļauties.

Laiki mainījās un tagad daudzās ģimenēs naudas summa, kas vēl nesen bija simboliska, ir vitāli nepieciešama, lai ģimene varētu izdzīvot. Un arī valsts piedāvāto interešu izglītības programmu ir skārušas kardinālas izmaiņas. Trīs kādreizējie interešu izglītības centri – Bērnu un jauniešu centrs, skolēnu kultūras nams “Vaduguns” un Tehniskās jaunrades centrs – ir apvienoti vienā, un pulciņu piedāvājums ir atstāts, nu, teiksim tā – ne sevišķi plašs.

Kā triju bērnu māte daudzus gadus esmu saistīta arī ar interešu izglītību. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, izlasot to pulciņu piedāvājumu, kas uz šo gadu ir atstāts mūsu izvēlei Bērnu un jauniešu centrā, kas tagad ir palikusi vienīgā valsts finansētā interešu izglītības iestāde.

Piemēram, tur agrāk bija divi pulciņi ar līdzīgu profilu – apģērba dizains un apģērba kultūra. Abus vadīja lieliskas, pieredzējušas pedagoģes Irma Freimane un Aiga Hasnere, tajos mācīja ļoti praktiskas un vajadzīgas lietas – šūšanu, piegriešanu, apģērba kultūru. Tagad likvidēti abi šie pulciņi. Toties ir atstāti divi vizuālās mākslas jeb, vienkāršāk izsakoties, zīmēšanas pulciņi. Par vienu no tiem neņemos spriest, toties otrā līmenis bija, maigi izsakoties, neapmierinošs jau pirms daudziem gadiem. Telefona sarunā vaicāju BJC jaunajai direktorei Ingai Auziņai, kādēļ šāda dīvaina izvēle. Viņas atbilde bija, ka pie izlemšanas viņas domas neesot vaicātas, lēmumu pieņēma pilsētas domes izveidota komisija, kas savukārt vadījās no valsts vadlīnijām. Kādas ir šīs valsts vadlīnijas? Auziņas kundze neatteicās paskaidrot – valsts vadlīnijas nosaka to, ka jāsaglabā tie pulciņi, kuri savā darbībā kaut kādā veidā ir saistīti ar orientēšanos uz Dziesmusvētkiem.

Dziesmusvētki! Dziesmusvētki ir skaista un vajadzīga tradīcija, taču interešu izglītības uzdevums ir attīstīt personību un/vai dot kaut kādas praktiskas, turpmākajai dzīvei derīgas iemaņas. Vai tad tagad pāriesim uz to, ka gatavosim tikai un vienīgi Dziesmusvētku dalībniekus vai organizatorus? Kādēļ tad ne “Lielā Kristapa”, “Spēlmaņu nakts” vai olimpiādes galu galā? Praktiskajā dzīvē cilvēkam itin kā varētu vairāk noderēt šūšana, nekā zīmēšana, tomēr jāatzīst – visi nevar šūt un visi nevar zīmēt. Taču tik un tā paliek neskaidrs, kāpēc divi šūšanas pulciņi jālikvidē, bet divi zīmēšanas – jāatstāj. Tie laiki, kad mums bija dzintarapstrādes, mājturības, keramikas, ādas apstrādes u.tml. pulciņi, laikam jāaizmirst. Starp citu, daiļamatnieki saka, ka latviešu amatniecība izmirst, jaunieši vairs nenāk uz šīm nozarēm. Bet tas jau nevienu nesatrauc!

Cik daudz un dažādi mums kādreiz bija pulciņi, kas mācīja skaisto un interesanto, un deva arī vērtīgas zināšanas, piemēram, kuģu modelisms Tehniskās jaunrades centrā, floristika… Un daudzas, daudzas citas lietas. Bet mēs taču nevaram savu bērnu audzināšanu atlikt uz vēlāku laiku. Kaut arī tie, kas izzaga valsti tukšu, tagad saka, ka mums ir krīze. Varu teikt vienu – es labprāt uzzinātu citu vecāku domas par to, ko šajā situācijā darīt.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja