Tikko beidzies starptautiskais kinoforums “Arsenāls”. Runājot par tā norisi Liepājā, domāju, ka viss bija veiksmīgi. Varbūt, ka atsevišķi agrās pēcpusdienas seansi kinoteātrī “Balle” nebija tik apmeklēti, kā būtu vēlējušies, bet visā visumā skatītāji bija negaidīti atsaucīgi. Kino seansi bija labi apmeklēti un vairāki pat pārpildīti, tostarp pēdējos vajadzēja pārcelt uz lielāku zāli. Tā kā par mūsu skatītāju interesi par labu kino nav vairs jāšaubās, līdz ar to droši var teikt, ka arī nākamreiz “Arsenāls” viesosies Liepājā.

Šajā kinoforumā mūsu skatītājiem bija dota iespēja pamatā iepazīties ar kino retrospekciju, kino vēsturi – mēmajām filmām, kas radītas 20.gadsimta 70. un 80. gados, taču netrūka arī pēdējos gados tapuši izcili kinodarbi.

Simbolisks akts bija kinoforuma atklāšana ar mēmā kino seansu Sv.Trīsvienības katedrālē, kur tapera statusā lieliski iejutās ērģelnieks Jānis Kalējs. Tas savā veidā bija priekšnesums – šedevrs. Bet simbolisks tāpēc, ka kino pirmsākumos baznīca to ne tikai noliedza, bet pat nolādēja kā sātanisku parādību. Vēlākos gados tieši kino radīja daudzus šedevrus par baznīcu, par reliģijas tēmām.

Kinoforums Liepājā beidzās klubā “Fontaine Palace” kopā ar krievu kinorežisoru Jevgēņiju Jufitu. Viņš savulaik savus kinodarbus veidoja netradicionāli. Jufitu daiļrade sākās 70. un 80. gadu mijā kopā ar padomju pankroka pamatlicēju Andreju Panovu. Tolaik tas bija izteikts protests pret padomju realitāti. Viņa filmu demonstrējumi nereti beidzās ar skandāliem un kautiņiem. Jebkurā gadījumā mums bija vērtīgi uzzināt, ka pastāv kaut kas citādāks, jo sapratne un kritēriji rodas tikai salīdzinājumā. Jufitu nekroreālistiskās filmas ar savu protestu varbūt mūsdienās vairs uz moderno skatītāju tā neiedarbojas kā uz maz informēto padomju laika skatītāju.
Kinoforuma viens no galvenajiem uzdevumiem ir iepazīstināt skatītājus ar dažādām filmām, kas ļauj izsekot kinomākslas procesam un salīdzināt. Tā ir tā vērtība, un tas arī tika panākts.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece