Kādas tik nejēdzības pēdējos gados ne reizi vien ir tikušas attaisnotas ar sakrālo frāzi: “Pie mums ir demokrātija.” Variantos: “Dzīvojam demokrātiskā valstī”. Nekā nebija!

Ko gribēja cilvēki Bauskā? Saglabāt savas tiesības uz slimnīcu. Galu galā – paust savu viedokli demokrātiskā sabiedrībā pieņemamās formās. Nebija taču grautiņu, nebija aicinājumu uz vardarbību. Pret viņiem tika raidīti bezmaz vai cīņai ar terorismu apmācīti vīri, tagad vēl atsevišķus demonstrantus sauks pie atbildības. Un kā kronis visu šo notikumu vainago premjera attieksme: “No protestiem naudas vairāk nekļūs.”

Patiesi nekļūs. Taču piespiest valstsvīrus taisnīgāk dalīt esošo naudu tomēr varam mēģināt. Pie mums taču joprojām ir valsts amatpersonas, kam “katastrofāli” samazināta alga – iepriekšējo tūkstošu vietā viņi tagad saņem tikai nu tā, tūkstošus sešus līdz astoņus, dažreiz nabadziņi spiesti pat iztikt ar trim līdz četriem, gadās arī, ka tikai diviem. Un ir veselas ģimenes, kas spiestas pārtikt ar simts latiem, tajos iekļaujot maksu par dzīvokli, mācību līdzekļus bērniem utt.

Taču mums grib atņemt pēdējo demokrātijas ieroci – paust savu gribu cilvēkiem, kuri taču tur it kā nesēž, lai izklaidētos, bet gan tādēļ, lai rūpētos par valsti. Kas vēl mums paliek? Ko darīt? Tātad, viņi mūsu domas nemaz negrib zināt, tas ir slēpts mājiens – varat protestēt vai ne, tas neko nedos! Neapgrūtiniet valsts varu ar savām domām! Vai tad viņi nav gana demonstrējuši, kurā vietā viņiem tās ir? Nē, nu aplama tauta, kā nesaprot, tā nesaprot!

Atcerieties taču varas cinismu pēc janvāra protesta akcijām! Ko panācām? Tikai to, ka pret cilvēkiem tika raidītas “melnās sotņas”. Kaut vai tikai pieklājības pēc toreizējais premjers Ivars Godmanis būtu ieminējies par politisko spēku atbildību par notikušo. Tā vietā bija tikai viens vārds: “Sodīt!” Vai zināt, kāpēc šīs, 2009. gada “melnās sotņas”, bija sliktākas par savām priekštecēm 1905. gadā? Tāpēc, ka toreiz tās raidīja cara vara, svešs režīms. Šīs raidīja savējie. Savējie, kas paši bija noveduši izmisumā un bezizejā savu tautu. Bet arī tas vēl nebija pats sliktākais. Pats sliktākais bija aizkulišu kangari – tie, kas ziedoja savu laiku, lai pētītu internetā foto un video materiālus, atpazītu tajos cilvēkus un skrietu ziņot. Tie, kas palīdzēja “atmaskot”… savus kaimiņus, draugus, darbabiedrus… Ceru, ka šie nožēlojamie cilvēki jutās labi, kad viņiem ar interneta starpniecību izteica “pateicību”. Šīs valsts varas izteiktā pateicība noteikti ir vērtība, kuras dēļ ir vērts kļūt par stukaču!

Vēl par valsti. Tā ir paziņojusi, ka krīzes apstākļos atceļ savus pienākumus pret mums. Vai esat aizdomājušies par to, ka līdz ar to tā zaudē savu jēgu? Par ko tādā gadījumā pārvēršas valsts? Par dārgi uzturamu ierēdņu armiju, kas, izrādās, netiek galā ar saviem pienākumiem. Jo tie taču ir viņu pienākumi – nodrošināt, lai valsts funkcionētu. Bet mēs, kas ļoti bieži pēdējiem spēkiem cīnāmies par savu ģimeņu izdzīvošanu, tomēr turpinām viņus uzturēt. Vai mēs to varam atļauties?

Jā, un pēdējais. Ja jau iesākām ar Bausku, tad padomāsim vēlreiz par to cilvēku problēmām, jo tās var skart arī mūs, lai cik tālu Bauska no Liepājas arī nebūtu (bet vai Latvijas mērogos kaut kas vispār ir tālu?). Šie cilvēki vēlējās paturēt slimnīcu. Ar slimnīcām esmu saskārusies tikai kā paciente, bet tieši pacienta viedokli arī vēlos paust. Mazās slimnīcas tiek nežēlīgi optimizētas (jāatkārtojas – laikmetā, kad valsts nesteidzas optimizēt lietas, kas tiešām izsludinātajā izdzīvošanas režīmā valstij ir liekas). Domāju, neviens cilvēks, kas saskāries ar tiešām nopietnām savām vai savu tuvinieku veselības problēmām, nenoliegs – nopietna medicīniskā palīdzība ļoti nopietnos gadījumos arī agrāk jau bija meklējama vienīgi Rīgā. Un diez vai tas jelkad ir bijis valsts uzdevums – katru vienu mazo slimnīcu apgādāt ar superdārgu un supermodernu medicīnas aparatūru ļoti komplicētu izmeklējumu veikšanai. Bet ir taču arī citas situācijas, kad izšķirošas mēdz būt minūtes: infarkts, aklās zarnas iekaisums, dzemdības. Vai tad šādas akūtās palīdzības sniegšanai mazās slimnīcas nebija gana labas un vai tas arī nebija šo slimnīcu uzdevums? Un kas tagad notiks? Piemēram, ziemas apstākļos? Vai pa mūsu ceļiem, kurus neviens netīrīja jau “treknajos gados”, bet šoziem tīrīšot vēl mazāk, tagad no sākuma stundām nez no kurienes brauks ātrā palīdzība un pēc tam vēl stundām nez uz kurieni pa to pašu ceļu atpakaļ vedīs cilvēkus? Kas gan ar mums visiem notiks?

Jā, jā mums jau tā esot par daudz slimnīcu, kā nu tur bija, uz kvadrātkilometru vai iedzīvotāju… atkal salīdzinot ar Eiropu. Vai nav pēdējais laiks mums beidzot skaļā balsī pajautāt valstsvīriem: kāpēc tad, kad kaut ko slēdz, apgriež vai likvidē, tad Eiropa, bet tad, kad runa ievirzās par to, ka arī algām un dzīves līmenim jābūt kā Eiropā, kāpēc tad Eiropas pieminēšana pārtrūkst kā uz burvja mājienu?

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja