Ir pavasaris un atkal tuvojas tas brīdis, kad daudzās ģimenēs aktualizēsies jautājums par izlaidumu. Atstājot šoreiz malā “lielos un nopietnos” izlaidumus – pamatskolas, vidusskolas, augstskolas – parunāsim par izlaidumu “mazajām formām”, proti, sākumskolas un bērnudārza izlaidumiem. Mana ģimene šobrīd ir tieši tajā dzīves posmā, kad tas mums ir aktuāli – pērn dēls beidza sākumskolu, šogad sagaidām jaunākās meitas bērnudārza izlaidumu.

Šīs izlaidumu “mazās formas” pēdējos gados regulāri nonāk uzmanības lokā un izraisa visniknākās diskusijas. Argumentu netrūkst gan pretiniekiem, gan aizstāvjiem. Varu piekrist tiem, kas izsakās pret “galdiem, kas lūzt”, svinēšanu dārgos hoteļos, moteļos, viesu namos, dārgām dāvanām, vecāku sacensību atvašu “pucēšanā” utt. Tomēr reiz dzirdēju frāzi, kas man lika aizdomāties: “Viņi (t.i., bērnudārznieki un sākumskolnieki) vēl neko nav sasnieguši, lai izlaidumu svinētu!”

Bet vai svinēt – arī bez greznām pārmērībām – var tikai tad, kad kāds kaut ko galvu reibinošu ir sasniedzis? Ko sasnieguši ir vidusskolu un augstskolu absolventi? Kāpēc tad rīkot svētkus jaunlaulātajiem? Viņi taču tāpat vēl tikai sava ceļa sākumā. Ja svinēšanai pieejam no sasniegumu viedokļa, tad taču nevaram atzīmēt sava mazuļa gada jubileju, astoņpadsmito dzimšanas dienu utt. Kāda mana paziņa par šo tēmu izteicās ar melnā humora frāzi, bet savs patiesības grauds tur ir: “Ja jau pēc sasniegumiem mērīt, tad viskrāšņāk svinētajiem svētkiem būtu jābūt bērēm, jo tad jau nu reiz ir pilnīgi skaidrs, ka viss iespējamais ir ticis sasniegts!”

Mazais cilvēks – bērnudārza vai sākumskolas beidzējs – ir savā dzīvē pārvarējis vienu posmu. Un viens posms ir noslēdzies arī vecāku dzīvē. Mēs esam aizvēruši vienas durvis, lai pavērtu nākošās. Kāpēc šo brīdi neizcelt ikdienas problēmu un nebeidzamo rūpju vidū? Kāpēc neradīt sev kaut vai dažas stundas svētku noskaņas, lai pēc gadiem būtu, ko atcerēties? Protams, tam nav vajadzīgs dārgākais restorāns un klēpis rožu. Svētkus taču var radīt, ja grib, arī tad, ja vecāki ar bērniem izbrauc zaļumos, līdzi paņemot cepumus un sulu. Vai arī citā kādā vienkāršākā variantā. Galvenais taču nav šos svētkus naudā izmērīt. Galvenais ir uz brīdi pabūt kopā ar savu bērnu gaišās noskaņās, kas tagad, kad mūsu dzīvē dominējošās ir drūmās noskaņas (un nav zināms, kad tās izklīdīs), varētu būt sevišķi svarīgi.

Un vēl. Sākumskolai tas varbūt ir mazāk aktuāli (kaut gan arī sākumskolu beidzot, bērni atvadās no līdzšinējās skolotājas), taču bērnudārza beidzēji atvadās no audzinātājām, no ierastās vides un rotaļu biedriem. Bērns aiziet tikpat kā pilnīgi jaunā dzīvē. Kāpēc lai mazajam cilvēkam nebūtu svētki, šajā brīdī, kas uzskatāms gandrīz par atvadām no bērnības? Kāpēc nepateikt paldies tiem cilvēkiem, kas par mūsu mazuli ir rūpējušies – un ne jau obligāti dārgu dāvanu izteiksmē? Un arī bērnudārza audzinātājām šis ir emocionāls brīdis, kad jāšķiras no mazajiem, pie kuriem pierasts un kas ir iemīļoti. Jā, nāks vietā jauni, loks sāksies no gala. Bet šie aizies un gandrīz vienmēr – pavisam. Jo savā skolā vēl pēc daudziem gadiem mēdz iegriezties ne viens vien, bet savu bērnudārzu apmeklē tikai retais.

Kāds teiks, ka ir dažādas bērnudārzu audzinātājas. Nu, ko – dažādi cilvēki ir visur. Un dažādi ir vecāku uzskati par to, kā šie svētki būtu svinami. Un vēl – tur, kur lielākam skaitam cilvēku ir jāvienojas par kaut ko vienu, tur domas nekad nesakritīs un tur vienmēr būs kāds, kas uzskatīs, ka viņš nav uzklausīts un ka vajadzēja darīt savādāk. Bet svētkiem vienmēr ir vērtība un galvenokārt – emocionāla. Un pie tam ir mazsvarīgi, vai kādam ir kādi vērā ņemami nopelni un sasniegumi, vai nav. Jo svētki taču nevar būt tikai kādu nopelniem bagātu cilvēku privilēģija.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja