Dažiem tas patīk, dažiem ir vienaldzīgi, daži tur saskata ”Maskavas roku” – bet Latvijā ir ļoti populāri Krievijas seriāli, īpaši tas sakāms par detektīvseriāliem. Viens no Krievijas seriāliem, kas nešaubīgi turas Latvijas topu augšgalā, ir ”Izmeklēšanas noslēpumi” ar pievilcīgo izmeklētāju Mariju Švecovu (spēlē Anna Kovaļčuka) galvenajā lomā.

Un tieši izmeklētājas Švecovas tēls ir tas, kas nesen izraisījis plašākas diskusijas – ko tad īsti alkstam redzēt savu televizoru (domājams, ka to pašu ne reti varētu attiecināt arī uz kinoteātriem) ekrānos.

Proti, Krievijas masu medijos tiek izplatīti paziņojumi (pagaidām tie netiek ne noliegti, ne arī apstiprināti), ka seriāla scenārija autore Jeļena Topiļska, juriste, sieviete, kas daudzus gadus nostrādājusi izmeklētājas un prokurores darbā, ir nākusi klajā ar paziņojumu, ka Marija Švecova esot ”pārāk ideāla” un laiks esot viņai piešķirt ”cilvēciskākus vaibstus” – piemēram, dažādus dienesta romānus (kas neesot nekāds retums milicijas vidē) utml.

Jā. Sanāk neliels paradokss – negatīvo varoņu mums esot pārāk daudz. Pēdējos gados masu medijos bieži rakstīts par vardarbības plūdiem ekrānos, trafaretajiem amerikāņu ”supervaroņiem” utt. Par multfilmām, kas propagandē dažādas negācijas un visnotaļ negatīvi ietekmē jau mazus bērnus. Tas viss atbilst patiesībai. Taču kā tas nāk, ka kinofilmas varonis var būt ”pārāk pozitīvs”?

Pieņemsim, ka tādi varēja šķist padomju laika ekrāna tēli. Piemēra pēc minēsim šeit daudziem labi zināmo padomju laika detektīvseriālu ”Izmeklēšanu vada ZnaToKi”, kam vēl tagad ir visai augsti popularitātes reitingi. Seriāla centrā ir trīs cilvēki – divi izmeklētāji un eksperte – taču nevienam no viņiem praktiski nav privātās dzīves. Padomju laikā tas skaitījās pat apsveicami – atteikties no privātās dzīves, lai ”kalpotu sabiedrībai”, un, protams, to propagandēja arī ar mākslas tēlu palīdzību. Mūsdienās ir populāri cilvēkus arī kino rādīt cilvēciskus. Un pareizi vien ir – neviens taču nav kaut kāda nedzīva maska, kas ”kalpo sabiedrībai”, cilvēks ir cilvēks – ar saviem trūkumiem, vājībām, jūtām, emocijām un tieksmēm.

Bet vai kino varonis var vai nevar būt pārāk pozitīvs? Manas personiskās domas ir, ka ”pārāk” pozitīvs tomēr nevar būt. Jā, cilvēki šajā krīžu un negāciju nomocītajā pasaulē ir izslāpuši pēc labā un skaistā. Vai ir tik nenormāli viņiem to arī sniegt? Nē. Jo psihologi par pasaku fenomenu (par to, ka pasakas gandrīz vienmēr beidzas labi) saka sekojošo – mēs, pieaugušie, jau visi zinām, ka reālajā dzīvē viss ne vienmēr beidzas labi. Un tomēr apziņa, ka pasaka droši vien beigsies labi, neļauj mums pazaudēt ticību labajam. Ticību tam, ka arī mūsu dzīvē, agri vai vēlu, viss noteikti beigsies labi.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja