Nupat atklātībā izskanēja informācija par kādu gadījumu Smiltenē, kas lika aizdomāties par kādu sen jau sasāpējušu tēmu – vai valsts ir domāta tam, lai tā tiešām būtu mūsu valsts vai arī tam, lai novilktu mums pēdējo kreklu?

Ar valsti domāju visu, kas pie tās piedien – aizsardzība, garantijas, zināma pārliecība par sevi, savu statusu, savu un savu bērnu rītdienu.

Gadījums bija visai banāls un ne jau pārlieku dramatisks – modrais, visur esošais Valsts Ieņēmumu dienests bija klāt kā nagla, lai ”aizklapētu” (tiesa, uz laiku) Smiltenes kinoteātri. Kāpēc? Lūk, tāpēc, ka uz biļetēm uzdrukāts ”Smiltene, Valkas rajons”. Bet tie, izrādās, ir klaji meli – pēc pašvaldību vēlēšanām nekāda Valkas rajona vairs nav! Ir Smiltenes novads. Un lai šausmīgie meli nemulsinātu prātus Smiltenes kinomīļiem, Valsts Ieņēmumu dienests pieņēma, dienestaprāt, vienīgo pareizo lēmumu – kinoteātri slēgt, kamēr tas neatgriezīsies patiesības gultnē. Un tas nekas, ka nācās atcelt seansus, uz kuriem biļetes jau bija izpārdotas. Kas gan ir daži kinoseansi pret globālo ekonomikas krīzi!

Arī Smiltenē bija amatpersonas, kas teica – varēja taču kaut kādu izeju rast. Varēja, piemēram, uzspiest attiecīgus zīmodziņus, šai, jau nodrukātajai biļešu partijai. Un pareizi vispār būtu bijis piešķirt kaut kādu pārejas laiku, kurā vēl būtu derīga šī vecā, iepriekšējā periodika atribūtika, bet pārejas perioda laikā iestādēm un organizācijām būtu pienākums apgādāties ar jaunu.
Tomēr izejas meklējumi nenotika – kinoteātri slēdza un tam bija pienākums uz ”jaunajiem laikiem” pāriet aiz slēgtām durvīm.

Lai arī gadījums pats par sevi tiešām neierindojas nozīmīgāko skaitā, patiesība, ko tas atklāj, ir traģiska – valsts, kas visu saīsina un apgriež, valsts, kas ir paziņojusi, ka tā mums vairs neko negarantē, ka tā uz laiku atceļ visus savus pienākumus pret mums, valsts, kas mūs ir pametusi patiesībai- slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, šī pati valsts, mums, slīcējiem, vēl cenšas izraut salmiņu, pie kura turamies. Un tas notiek uz tā fona, ka mēs tiekam aicināti uz solidaritāti, pārciešot grūtības. Nu tad solidarizēsimies – pasniegsim viens otram roku! Bet tas nozīmē to, ka arī valsts sniegs roku mums – un izturēsies ar sapratni šajā situācijā, un neuzpūtīs no mušas ziloni. Nē, tas nav aicinājums krīzes vārdā attaisnot nelikumības. Bet jebkurā situācijā ir iespējams rast cilvēcīgu izeju, negrēkojot pret likumību.

Un te rodas vēl kāda doma. Kas gan ir valsts? Valsts – tie ir cilvēki. Šajā gadījumā valsti pārstāvēja Ieņēmumu dienests, bet arī Ieņēmumu dienests – tie ir cilvēki. Cilvēki, kas dzīvo mūsu vidū, mūsu radi, draugi, paziņas. Šie cilvēki šajā (un diemžēl arī daudzās citās) situācijā var iecirsties un paziņot, ka viņiem bija taisnība. Formāli – jā. Un it kā nav viņiem, ko pārmest. Bet diemžēl šis nav pirmais gadījums, kas pierāda, ka cilvēcīga raudzīšanās uz lietām nav Valsts Ieņēmumu dienesta mīļākā nodarbošanās. Un nevajag ierēdnim vienmēr sev kā vairogu celt priekšā likumu un teikt, ka viņš neko nevarēja darīt. Varēja, ja vien būtu gribējis. Arī Valsts Ieņēmumu dienesta ierēdnim parasti ir izvēle, ko darīt- būt burta kalpam un sludināt likumību, kā taisnu, ar lineālu novilktu līniju, vai tomēr izdarīt tā, kā slavenajā teicienā par vilku un kazu, pie tam pret likumību absolūti negrēkojot. Ideālā gadījumā Valsts Ieņēmumu dienesta ierēdnim būtu jābūt padomdevējam – kā izdarīt tā, lai reālajā situācijā neviens neciestu: ne cilvēks, ne organizācija, ne valsts, ne likumība.

Var jau būt, ka arī ierēdņiem pašiem šis nav vislabākais laiks viņu dzīvē – tiek apgrieztas algas, sociālās garantijas, daudzi cilvēki dzīvo uz izmisuma robežas un ierēdņi viņu vidū nav izņēmums. Tomēr – kaut kā jau mēs visi kopīgi šajā situācijā nokļuvām. Kaut vai gadu no gadu (un vēl joprojām!) samērā mierīgi paciešot valdības pārestības un ņirgāšanos. Un nebūs citas izejas, būs vien kopīgi arī ārā jāizkļūst. Bet to mēs neizdarīsim, ļaunā priekā saviem līdzcilvēkiem atriebjoties par to, ko viņi mums nemaz nav nodarījuši.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja