Ir grūtāki laiki pienākuši, bet, pretēji tiem, redzam, ka sabiedrība ir kļuvusi arvien atsaucīgāka. To saku, ņemot vērā gan mūsu pieredzi, ka ar katru gadu palielinās līdzcilvēku atbalsts, gan arī redzot, kā ar labiem panākumiem notiek citu rīkotāju labdarības akcijas, tādas kā “Dod pieci!” un “Eņģeļi pār Latviju”.

Cilvēki ir ļoti dāsni, iespējams, pat grūtākajā laikā, kāds pašiem ir pienācis gan ienākumu, gan dažādu dzīves notikumu ziņā. Piemēram, mūs atbalstīja kāda Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta komanda. Es mediķiem jautāju – vai tad jums vēl tam ir laiks, kad tik grūts darba periods? Bet man atbildēja, ka tieši tāpēc arī gribas kaut ko sirsnīgu, neraugoties uz to, ka ikdiena ir smaga. Šī komanda bija savākusi palīdzību bērniņiem mūsu novadā un vientuļajiem pensionāriem.

Droši vien cilvēkus mudina rīkoties empātija citam pret citu. Varbūt paši ko smagu piedzīvojuši, varbūt pat nesenā pagātnē. Varbūt ne tikai pašiem ir ko dot, bet grib to mācīt arī saviem bērniem un dara to kopīgi. Mums ir pieteikušās ģimenes, kuras grib kopīgi aizbraukt, apsveikt cilvēkus svētkos, lai nodotu pieredzi nākamajai paaudzei. Dievs liek mums mīlestību sirdī, un gribas ar to dalīties. Un varbūt grūtais laiks liek domāt par citām vērtībām.

Mūsuprāt, labdarībā svarīga arī uzticamība. Arī “Tabitas sirds” ir kļuvusi atpazīstamāka, jūtam, ka mums uzticas, un cilvēki zina, ka viņu dotās veltes būs mērķtiecīgas.

Kad cilvēki vēlas kaut ko ziedot, viņiem ir svarīgi, ka velte aizies tur, kur tā nepieciešama. Tāpat ir ar dāvaniņām – gribas, lai tās ir ar jēgu.

Mēs galvenokārt sadarbojamies ar Sociālo dienestu un ar Audžuģimeņu atbalsta centru. Palīdzam, kur darbinieki redz, ka atbalsts ir vajadzīgs tieši tagad.

Šajos svētkos “Tabitas sirds” izvēlējās palīdzēt ārpusģimenes aprūpes bērniem un vientuļiem veciem cilvēkiem Dienvidkurzemes novadā. Bet mums pieteicās arī citas organizācijas, kuras vēlētos saņemt atbalstu. Ziedojumu mums bija vairāk, tad mēs varējām palīdzēt vēl citiem. Citus gadus esam palīdzējuši bērniņiem ar īpašām vajadzībām, šoreiz viņus tik plaši neaptvērām. Protams, kāds var arī palikt bez sveiciena.

Ir cilvēki, kuriem visvairāk ir nepieciešams tāda veida atbalsts kā draudzība, saruna, uzmanība, kopā pavadīts laiks. Citiem ir vajadzīgs praktisks padoms, piemēram, jauniešiem, kuri sāk patstāvīgi dzīvot, vajadzīgs mentors, kurš sniedz pat tādu pamācību, kā uzvārīt makaronus. Bet cits zaudējis darbu, viņam nepieciešamas ikdienas lietas, kā pārtika.

Tagad, kad palielinājušās ūdens, elektrības un citas izmaksas, ir ģimenes, kurām rēķini dubultojušies, redzam, sāk jau krāties parādi vai naudiņa aiziet par maksājumiem, bet tās pietrūkst pārtikai vai higiēnas lietām. Tad ir jāpalīdz. Zinu, pašvaldība ļoti cenšas, mūsu novadā nāk pretī cilvēkiem. Labi, ka varam roku rokā sadarboties. Piemēram, šodien (ceturtdien) pirkšu pārtiku jaunai mammītei ar bērniņu, viņiem ir piešķirts dzīvoklītis, tiek kārtota sadzīve, bet vēl nekā nav. Taču jāēd ir jau šodien.

Pašvaldība risina problēmu, bet tas nav vienas dienas jautājums. Tāpēc noder, ka mēs esam klāt un varam tūlīt pasniegt roku kaut vai ar pārtiku vai higiēnas lietām.

Labdarības ritumā ir izveidojies noteikts cikls, ir zināmi pasākumi, kādi gada laikā noris. Bet ir arī ikdiena, kad jārisina akūtas krīzes situācijas. Tāpēc labdarības organizācijām ļoti noder arī ziedojumi naudā, ne tikai lietās. Esam pateicīgi par katru ziedojumu un par to, ka mums ir draugi un viņu atbalsts.

Manuprāt, sabiedrība ienākumu ziņā kļūst kontrastaināka, un vieni slīgst aizvien dziļāk nabadzībā. Dažkārt līdzcilvēki dusmojas, piedzīvojot, ka diemžēl ir arī tādi ļaudis, kuri, lai gan varētu, taču nevēlas nedz ko mainīt savā dzīvē, nedz sevi attīstīt.

Mēs tāpēc, ja arī atbalstu dodam, tomēr tad vēlamies nevis vest klāt, bet lai cilvēki atnāk pie mums tikpat kā uz veikaliņu, lai iegulda arī paši savā labā kaut vai minimumu, ja to spēj.

Kristīne Vidzeniece, kristīgās labdarības biedrības “Tabitas sirds” vadītāja