Tikai tagad sapratu, cik patiesībā “Koru kari” ir absurds šovs. Nemaz nerunājot par to, ka tur pa lielam, cik es saprotu, daudz kas notiek uz fonogrammas, kas jau ir pietiekami nožēlojami, lai par šo šovu vispār veidotu bloga ierakstu. Bet ir vēl briesmīgākas lietas.

Koru Kari. Koru Kari. Uzsvars nemitīgi tiek likts uz koriem, koru mūzikas saglabāšanu un tamlīdzīgi. Nekā tamlīdzīga! Cik es klausos, tik pārsvarā dzirdu solistus ar nepieklājīgi daudz bekvokālistiem, nevis korus. Pie tam, tur tikai pa retam pavīd kāda kripatiņa koru mūzikas. Parasti tur dzied Latvijā vai pasaulē populāras dziesmas, neveikli piearanžētas kora (jeb bekvokālu bara) izpildījumam. Es patiešām daudz labprātāk dzirdētu korus šajā šovā izpildām Aves Marijas vai kādas Andra Kontauta brīnišķīgās kompozīcijas. Tad šovs vismaz attaisnotu savu vārdu.

Uz šīs pašas nots turpinot. Koru Kari. Koru Kari. Šovs ir daudz par krāsainu un pozitīvu apzīmējumam ‘kari’. Un man nenormāli besī visa tā dejošana. Ja iet karā ar dziesmu, tad lai iet ar dziesmu, nevis ar horeogrāfiju.

Jau nodrāztais un visiem apnikušais temats par žūrijas vajadzību, vēl joprojām ir aktuāls. Ir iemesls, kāpēc es svētdienā astoņos vakarā izvēlos skatīties TV6, nevis TV3 (vai LNT, par šo tēmu runājot). Pa TV6 rāda šovu, kurā var dzirdēt ne tikai konstruktīvu kritiku (kas, ja ir kritika, tad patiešām ir kritika, nevis pāris skarbāki vārdi, kā ‘nebija perfekti’ vai ‘varēja būt labāk, 9’) no četriem profesionāliem tiesnešiem, bet arī muzikāli tiešām baudāmus priekšnesumus. Vajadzētu no “Koru kariem” to atzīmju likšanu nafig izņemt laukā. Pietiktu ar konstruktīvu kritiku un skatītāju balsojumu.

Un vis–vis–vislielākais atklājums, kurš mani atrada šodien: šova pamatbūtība ir labdarība – uzvarētājkoris iegūto naudas summu velta kādai labdarībai – cits tur invalīdu transportēšanai, cits tur bērnu slimnīcām vai kam tur, cits tur atkal mūzikas skolai (FAIL) vai vēl kaut kam, tam būtiski nav nozīmes, jo beigu beigās, izšķirošais kritērijs ir kaut kas pilnīgi nesakarīgs. Tātad! Normālā situācijā lielo naudas summu novirzītu uz to vietu, kur tā ir visvairāk nepieciešama, vai, ja mēs dzīvotu komunismā, izdalītu visiem vienādi, kas arī būtu labāk, nekā ir tagad. Šobrīd situācija ir tāda, ka naudu dabū tie, kas labāk dzied, nevis tie kam to vajag. Pat vēl ļaunāk – nevis tie, kas labāk dzied, bet tie, par kuriem sabalso Latgale (būsim reālisti)! Es uzskatu, ka tas ir pilnīgs absurds.

Es domāju, ka nu jau beidzot varētu būt pienācis laiks visiem priecīgajiem latviešu šoviem, kuru pamatmērķis tomēr ir būt latvietim un uzsist sev par to pa plecu, un teikt: “Es protu dziedāt un dejot, jo man Ausma Kantāne ieliek 10”, – beigties un izbeigties. Atzīme 10 nozīmē perfekts, nevainojams, ideāls un līdz šim nevienā no šiem šoviem neko tādu neesmu redzējis. Es gribētu, lai atkal pienāk laiki, kad Latvijas šovu vadības grožus savās rokās ņem Māris Ozoliņš un uztaisa kādu “Talantu fabriku”, kurā nedēļas laikā valsts mērogā populāri kļūtu 24 cilvēki, bet tas vismaz būtu kas jauns un atsvaidzinošs. Tie fabrikanti, kas nebija vērtīgi iepriekšējos šovos, tikpat ātri savu popularitāti zaudēja, un tie, kas bija vērtīgi, Latvijas mūzikas dzīvē darbojas vēl šobaltdien.

Atgriezīsimies pie vērtībām, kam ir kāda nozīme – mūzika, profesionalitāte, slava, patiesi panākumi, kas vai nu ir, vai nu nav, nevis tikai nav. Kaut arī Latgales Oranžais koris šobrīd vēl aktīvi koncertē pa lauku kultūras namiem, es domāju, ka pēc gada vai diviem tas ieslīgs aizmirstībā, un pelnīti. Tikmēr Dons, Ella, Detlefs un Aisha savus pēdu nospiedumus Latvijas mūzikas industrijas smiltīs ir atstājuši, un pelnīti.

Kristofers Knesis,
mūziķis