Šobrīd piens un augļi skolā vairs netiek izdalīti, jo kopš šīs programmas pašiem pirmsākumiem tie ir paredzēti četrus mēnešus – novembrī, decembrī, janvārī, februārī.

Kā piegādā tie, ar kuriem ir noslēgts līgums, tā arī viss notiek. Kādreiz mums pienu piegādāja “Elpa” – kopš tā bankrotēja, – Rīgas piensaimnieka “Rasēns”.

Gan pienu, gan augļus saņem skolēni no 1. līdz 9. klasei, un programmā paredzēts, ka piens ir trīs reizes nedēļā un ar augļiem ir tāpat.

Tas ir lieliski, ka ir šāda programma. Bērni pienu izdzer – ja neizdzer kāds mazais, tad izdzer lielie, jo parasti ir tā, ka to, kas paliek pāri, noliek virtuvē pie ēdinātājiem. Klašu audzinātāji no rīta paņem savai klasei kastīti un tad izdala bērniem – ja kāds neizdzer pa dienu, tad vakarā noliek pie ēdinātājiem.

Ar augļiem ir tieši tāpat. Lielākoties ir bijuši bumbieri un āboli. Bumbieri parasti ir rudens pusē, jo tie tik ilgi nesaglabājas.

Man negribētos teikt, ka augļi bieži paliek neapēsti,

jo, piemēram, ja uz pagarināto dienu nāk skolēni, tad skolotāji šos augļus izmanto tur. Nav tā, ka jāmet ārā.

Es noteikti vēlētos, lai arī vidusskolēniem būtu šāda iespēja. Varbūt augļus ne tik ļoti, bet pienu labprāt, jo to mēs redzam skolā – ja paliek pāri, tad lielie ir tie, kuriem iet pie dūšas.

Padomājam arī par to, ka bērniņi, it īpaši mazie, – cits ēd brokastis, cits neēd. Ja piens ir no paša rīta, viņiem vismaz, to izdzerot, jau mazliet ir sāta sajūta un var sagaidīt pusdienas.

Es domāju, ka pilsētniekiem, kuriem varbūt nav savu augļu dārzu, šāda programma ir ļoti aktuāla, bet es nevaru teikt, ka arī mums tas nav aktuāli. Ja skola ir lauku reģionā, bērniņi, kuru omītēm, opīšiem varbūt ir augļu dārzi, ābolus un bumbierus dabū arī tur, bet šī vēl ir papildu iespēja.

Mums kafejnīcā arī var nopirkt – vai tur ir kāds bumbieris, apelsīns, ābols vai banāns – es skatos, ka starpbrīžos bērni ieskrien un iegādājas arī pa naudiņu.

Ja šīm programmām tiktu palielināts finansējums un atvieglotas birokrātiskās prasības lauksaimniekiem, tas būtu izcili.

Mēs arī tagad ar Kurzemes plānošanas reģiona atbalstu mēģinām startēt projektā par to, kā ļaut skolu ēdinātājiem, veidojot iepirkumus, dot priekšroku vietējiem, tuvākajiem zemniekiem, kuri ražo, bet kuru produkcija pēc tam aiziet nezin kur un nezin kā. Tā, lai noiets būtu tepat un ieguvēji būtu skolēni.

Laila Roga, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas direktore