Eh…visiem, kas šodien piedalījās lielajā vislatvijas talkā, es vēlos pateikt lielu paldies!

Super, atkal visi kopā mēs esam padarījuši vienu vareni labu darbu un, apbraukājot Liepāju, tā vien liekas, ka pilsēta ir tik tīra un sakopta, izņemot tos nostūrus, kuros cilvēki, kurus par tādiem grūti nosaukt, uzvedušies kā absolūtas cūkas un izmantojuši vientuļas teritorijas par bezmaksas izgāztuvi.

Bet ne par to ir stāsts, lai visi tie atkritumi paliek uz vainīgo sirdsapziņas.

Smaids, jā, tieši smaids cilvēku sejās ir tas, kas no šīs dienas talkas man visvairāk ir palicis atmiņā. Kā vecāki ar bērniem plecu pie pleca rok zemīti, lai tur iestādītu kādu zaļumu. Mazuļi, kas pa zemi velk atkritumu maisus, bet sparīgi met tajā iekšā visu ko redz degungalā. Kolēģi, kas pirms talkas uzņem spēkus, kopīgi ēdot brokastis. Draudzīgi kaimiņi, kuri gružu maisos met kārtējo talkas vietā atrasto tukšo taru. Ikviens, kas noslauka sviedru lāses no pieres, viņos visos ir kas vienojošs – smaids un gandarījums par labo darbu, kas tiek veikts. Jo tās sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, kad cilvēks var izdarīt ko labu, no tīras sirds, neko neprasot pretī. Manuprāt, tā ir viena no talkas burvībām, ko ikkatrs ir sajutis kaut reizi piedaloties talkā. Turklāt gruzi pacelt nav taču grūti, un visiem kopā svaigā gaisā sakopt apkārtni iet pavisam raiti, pluss vēl tas ir foršs tusiņš.

Un kas par greznu skatu, kad vienuviet sakrauti visi pilnie atkritumu maisi un turpat netālu sakoptā apkārtnē patīkami saguruši talkotāji iekūruši ugunskuru, uz kura tiek vārīts milzu katls ar zupu. Gaisā virmo sarunas un tiek apspriesti amizantākie atradumi, kuru talkotājiem netrūkst.

Šīs dienas skaitļi runā paši par sevi – 160 tonnas ir cipars, kas šodien izvests uz atkritumu poligonu “Ķīvītes”. Tik daudz atkritumu, kā šogad, mūspusē vēl nebija savākts, bet kopā mēs to varējām. Super!

Laura Škuberte,
liepajniekiem.lv talkas koordinatore