Man nācās piedzīvot diezgan neforšu gadījumu, kas sabojāja iespaidu par izklaides vietām, radot nedrošību. Izklaides vietu neatklāšu, jo par to, vai aizdomas ir patiesas, toreiz netika pārbaudītas, jo viss beidzās labi – esmu sveika un vesela. Taču leģendāri stāstiņi dzirdēti ir, kas ir līdzīgi manam stāstam.

Draudzenei svinējām izlaidumu. Sarunājām iet uz vienu no Liepājas naktsklubiem. Pirms tam dzērusi nebiju – izdomāju, ka iedzeršu glāzi sava iecienītā kokteiļa klubā. Par to, kas notika tālāk, īpaši atcerēties negribu, bet tie daži cilvēki, kas šim notikumam bija liecinieki un kam esmu izstāstījusi savu ne visai patīkamo piedzīvojumu, un arī es, domājam, ka tomēr šī lieta nav tīra. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka man toreiz vajadzēja veikt analīzes, lai noskaidrotu, vai mūsu aizdomas ir patiesas – bija vai nebija narkotikas.

Uz klubu aizgājām pāri pusnaktij. Visi turpmākie notikumi norisinājās 20 minūšu laikā. Deju zāle pārpildīta un pilna ar dūmiem, ka redzēt cauri nevar. Skanēja transa musons. Žilbinošas gaismas. Pasūtīju kokteili (tiesa gan, sastāvā ir 25 grami alkohola uz 0,3 litru tilpumu). Pēc desmit minūtēm bārmenis pasauca, lai paņemam no letes mūsu dzērienus. Neko aizdomīgu nemanījām, un pat neiedomājos, kas notiks pēc pāris minūtēm. Iedzēru kārtīgu malku kokteiļa… Dejojām. Pēc pāris minūtēm man ļoti sareiba galva, ka pat uz mirkli bija jāapstājas. Galvas reibšana atkārtojās. Šoreiz jau vairāk. Skatos apkārt – viss kā palēninātā filmā un griežas kā karuselī. Man pēkšņi sākās histērija un panika – sāku kliegt, pārņēma baisa baiļu sajūta. Likās, ka esmu iesprostota, žņaudza kaklu, trūka elpas. Nežēlīgi un pulsējoši sāka sāpēt muguras lejasdaļa, galva vai plīsa pušu, vairs nekontrolēju rokas un kājas, līdz ar to manas kustības bija nekoordinētas. Acīs palika tumšs. Es atslēdzos, nokrītot uz grīdas…

Atmodos kā no tāda nelaba sapņa. Draudzenes bija pārbijušās, jo es biju raustījusies kā tādos krampjos, labu brīdi biju nemaņā. Joprojām nevaldīju un nejutu rokas un kājas, tecēja auksti sviedri. Kā par laimi, tuvumā radās pazīstams puisis, kuram visu mūžu būšu pateicību parādā. Viņš no kluba, pārsviedis mani pār plecu, iznesa ārā. Man joprojām bija tāda sajūta it kā būtu hipnozes varā, dūrās pie sirds. Visi bija neizpratnē un nobijušies par notikušo, jo tā bija pirmo reizi.
Ar to stāsts nebūt nebeidzas. Nākamās dienas pēcpusdienā, kad pamodos, man tirpa un drebēja viss ķermenis, sirdsklauves, joprojām sāpēja galva un mugura, acis aizpampušas, mute sausa. Nevarēju piecelties no gultas – tāda peldoša sajūta. Izrādījās, ka vienai daudzenei, kura manu kokteili bija pagaršojusi, arī bija līdzīgi simptomi, taču ar viņu nebija tik traki kā ar mani, jo es izdzēru gandrīz visu kokteili.

Spriedām, ka tomēr šī lieta nav tīra – nevar būt, ka no viena kokteiļa ir tik ļoti slikti. Pie mediķiem pēc palīdzības tomēr nevērsos, lai gan tagad domāju citādāk – tomēr vajadzēja izstāstīt notikušo un veikt analīzes, jo pēc notikušā nonācām pie sprieduma – iespējams, manā kokteilī bija piešauta klāt kāda narkotiska, psihotropa viela, un visu minēto situāciju izraisīja mana organisma reakcija uz narkotisko vielu iedarbību.

Jā, pēc tam dzirdēti daudzi brīnumaini stāsti, kur iesaistīta šī izklaides vieta un upuri, kuriem nācies piedzīvot ko līdzīgu man.

Tikai jautājums – ja dzērienā tiešām bija narkotikas, kāpēc un kādā veidā es tiku izvēlēta par upuri?

Liene Andersone,
naktskluba apmeklētāja