Vislielākā problēma ir informācijas trūkums iedzīvotājiem. Visbiežāk cilvēks nezina, ko iesākt ar veco dīvānu, un nenojauš, ka dara nepareizi, noliekot mēbeli daudzdzīvokļu mājas pagalmā pie konteinera.

Katram vajadzētu paskatīties uz ārā metamo lietu no praktiskās pielietojamības viedokļa. Ja tā ir lietojama manta, tad izdomāt, kam atdot, ziedot vai pārdot. Daudzi cilvēki savas vecās lietas caur sludinājumiem vai feisbukā bieži atdod bez maksas, tikai atbrauc pats un savāc. Iespējams, lieta ir jāpielabo vai jāatjauno, un to varēs lietot vēlreiz.

Liepājā varbūt mazāk, bet Rīgā ir vietas, kur skaisti un gaumīgi atjauno mēbeles. Nav stāsts par vēsturiskām vērtībām, atjauno arī padomju laika mēbeles. Tas būtu vēlams, bet aktīvi šo iespēju neizmanto.

Diskusijā piedalījās pārstāvis no ”Mēbeļu bodes”, kurš teica, ka viņi varētu tirgot arī Latvijā lietotas mēbeles, ne tikai no Skandināvijas ievestās. Mums jau patīk iegādāties lietotas mēbeles, tikai neaizdomājamies tajā brīdī, kad pašiem rodas tādas, kuras vairs nevajag.

Ja mēbele vairs nav derīga, tad cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par saviem atkritumiem un par tiem jāsamaksā. Jāsazinās ar atkritumu apsaimniekotāju un jāpiesaka izvešana.

Šobrīd cilvēks nones pie konteineriem, pēc tam neviens vairs nevar identificēt saimnieku, kam izrakstīt rēķinu, un samaksā visa māja vienlīdzīgās daļās. Tas nav godīgi.

Ja cilvēks pats atved dīvānu pie mums uz poligonu, nodošana izmaksā aptuveni desmit eiro.

Ir ideālais risinājums, bet nezinu, kad Latvijā tas varētu sākt darboties, ­– ka veco dīvānu varētu nodot tur, kur cilvēks nopērk jaunu. Nodrošinot jaunās mēbeles piegādi, veikals savāktu veco. Oficiāli to sauc par ražotāja atbildības sistēmu – par utilizāciju ir atbildīgs preces ražotājs.

Šobrīd ražotāja atbildības sistēma uz mēbelēm nav attiecināta. Tā darbojas nolietotai sadzīves un elektrotehnikai, un mums nav daudz neskaidrību, ko ar to iesākt.

Ņemot vērā aprites ekonomiku, šāda sistēma liktu ražotājam iespringt – no kā viņš ražo mēbeles, vai šos materiālus varēs otrreiz pārstrādāt. Ir pašvaldības, kuras rīko arī vecu mēbeļu savākšanas akcijas, un iedzīvotāji ir pieraduši pie tā, ka pāris reižu gadā var tās nodot.

Cilvēkiem patīk iemest krāsnī visu, kas labi deg un dod siltumu. Taču būtu jāsaprot, ka mēbeles gabals jau nesastāv tikai no koka, tur ir līmvielas, ķīmiski gaistošas vielas, kas paliks turpat pie mājas.

Vislielākais risks ir pašam dedzinātājam un viņa ģimenes locekļiem, kuri gandē paši savu veselību. Pastāvīgi ieelpojot šādus ķīmiskos savienojumus, rezultāts var būt vēzis.

Liene Jākobsone, Liepājas RAS vides inženiere