Kopš
jūnija Jauniešu māja sadarbībā ar Bērnu un jauniešu biedrību
“Skrejceļš” organizēja projektu “Esi liepājnieks,
neesi bijušais”, kura mērķis ir stiprināt
demokrātiskās vērtības un lēmumu pieņemšanas spējas jauniešu
vidū.

Manuprāt,
ir ļoti svarīgi, ka šādi projekti notiek, jo tie jauniešiem dod
iespēju tikties ar politiķiem un viņi vairs nav tik sveši un kaut
kas ļoti tāls, bet gan jaunieši redz, ka mēs varam satikties kā
ar vietējiem, tā arī ar Eiropas politiķiem. To apliecina arī
mūsu tikšanās ar Eiropas Parlamenta deputātu Arti Pabriku. Tā ir
iespēja jauniešiem redzēt un saprast, ka tas nav nekas neiespējams
un nav jābaidās uzdot politiķiem sev interesējošos jautājumus.

Jau
pirms šī projekta biju pamanījusi, ka deputātiem ir interese
ieklausīties jauniešos. Manuprāt, viņi vēl meklē īsto
mehānismu kā informācija nonāk līdz viņiem, bet domāju,
politiķi noteikti ieklausās.

Turklāt,
pateicoties dalībai šāda veida projektos, jaunieši iemācās arī
argumentēt savu viedokli. Mūsdienās bieži vien jaunietim trūkst
argumentācijas, kāpēc viņš kaut ko dara – nereti viņš pasaka
savas domas un viedokli, bet nespēj argumentēt, kāpēc viņš tā
domā. Pateicoties šim projektam, jaunieši sāk pamazām mācīties
argumentēt savu viedokli, kā arī prezentēt sevi.

Dalība
projektā arī palīdzējusi uzklausīt un pieņemt dažādus
viedokļus, jo mēs visi bijām ļoti dažādi. Dalībnieku vecums
bija no 15 līdz 25 gadiem un tomēr ir liela atšķirība starp piecpadsmitgadīga jaunieša un divdesmit piecus gadus veca jaunieša
domām. Ja vieniem jau ir ģimene, tad otriem tik tikko sācies
ballīšu periods un šķiet, ka visas durvis vaļā. Tas iemāca
pieņemt un uzklausīt arī savādākus uzskatus.

Mans būtiskākais secinājums no dalības šajā projekta ir tas, ka
aktīvam jaunietim visas durvis ir vaļā. Viņam ir tik daudz
iespēju, ka tās visas pat nevar savas dzīves laikā apgūt. Bet,
ja jaunietis nav tik aktīvs, un varbūt ir mazliet kautrīgāks,
viņam ir ļoti maz iespēju, jo viņš nezina un viņam ir bailes
jautāt. Ja nav neviens, kas viņu pamudinās un pasauks līdzi,
nekas arī nenotiks.

Es
pati agrāk biju ļoti kautrīgs bērns un sēdēju savā stūrīti,
līdz mani pamudināja mana skolotāja. Sāku iet un piedalīties,
braucu uz dažādiem projektiem un kaut kā tas aizķēra – vairs
neesmu tik bailīga, kāda biju agrāk. Pirms septiņiem, astoņiem
gadiem es noteikti nestāvētu publikas priekšā un nerunātu.

Tādēļ
uzskatu, ka skolās ir jābūt vismaz vienam pasniedzējam, kurš
spēj aizraut jaunieti. Ja skolotājs redz, ka grupā ir tādi
jaunieši, kas kautrējas, tad kaut kādā veidā jācenšas viņus
iesaistīt un atrast to lietiņu, ko konkrētais jaunietis var
paveikt. Piemēram, kāds skolēns varbūt ir kautrīgs, bet ļoti
labi raksta dzeju. Skolotājs var palūgt izveidot dzejoli par katru
un tādā veidā iesaistīt arī viņu grupā. Tāpat skolotājs var
pastāstīt, ka Jauniešu mājā vai kādā citā organizācijā ir
citi rakstnieki, tādā veidā jaunietim parādot līdzīgi
domājošos. Pie tā ir ļoti jāstrādā, lai atrastu to, kas katram
jaunietim ir.

Diemžēl
ir tā, ka lielākajai daļai vajag piedāvāt – nereti skolēns ir
pārāk kautrīgs, lai pajautātu, vai arī domā, ko nu es viens
darīšu. To es tagad esmu iemācījusies – vienatnē patiesībā
var izdarīt daudz vairāk un nav jābaidās kaut kur doties vienam.
Ja vēlies kaut ko apskatīt, vai piedalīties kādā pasākumā –
ej viens, nevis gaidi, kad kāds nāks pie tevis un aicinās līdzi.
Ja tu gribi, tad ir jāiet arī vienam! Pirmās reizes ir grūtas,
bet pēc tam tu pierodi un iepazīsties ar jauniem cilvēkiem.