Biedrība
“Liepājas Jaunie Vanagi” uzņēmusi jau samērā daudz
brīvprātīgos no dažādām valstīm. Manuprāt, netrūkst
gribētāju, kas gatavi braukt uz Latviju, lai šeit veiktu
brīvprātīgo darbu. No savas pieredzes varu teikt, ka iemesli,
kāpēc citu valstu brīvprātīgie izlemj par labu Latvijai un
Liepājai ir dažādi.

Piemēram,
vācieši, austrieši un poļi teikuši, ka mums ir līdzīgas
kultūras, tāpēc ir drošāk šurp braukt. Jaunieši no tālākām
valstīm – Spānijas, Itālijas, savukārt saka, ka vēlas klimata
pārmaiņas un tieši grib izbaudīt to aukstumu, kas viņu zemēs
nav. Hondurasiete un indonēzietis Liepāju izvēlējās, jo šeit ir
pilnīgi cita kultūra, klimats, darbības veids. Viņi izvēlējās
vairāk organizāciju, nevis valsti, jo pazina kādu no organizācijas
un, braucot tik tālu, tas nebija mazsvarīgi.

Iemesli ir
ļoti dažādi – citi jaunieši arī teikuši, ka Latvija ir kā
neiepazīts Eiropas nostūris un vēlas iepazīt Baltijas valstis. Ir
diemžēl arī tādi jaunieši, kuri vienkārši brauc ceļot, nevis
patiešām strādāt un iegūt pieredzi.

Manuprāt,
jebkurai organizācijai brīvprātīgie ir ieguvums, jo tā ir jauna
pieredze, jaunas idejas, kuras katrs brīvprātīgais ievieš. Tas
noteikti palīdz ikdienas darbā. Piemēram, mūsu organizācijā
Eiropas brīvprātīgie atrisina to problēmu, kad mūsu pašu
jaunieši vēl ir skolās, bet bērni jau ir brīvi un var nākt uz
nodarbībām. Tad šajos laikos arī brīvprātīgie vada un palīdz
bērniem nodarbībās.

Savukārt
vecāki novērtē to, ka bērni un jaunieši ļoti labi apgūst
valodu, to pielietojot praktiski, saziņā ar dažādu valstu
brīvprātīgajiem. Turklāt, ieviešot jaunas aktivitātes
biedrībās, tas automātiski ir ieguvums arī visai pilsētai, jo
pilsētā parādās kaut kas jauns.

Vēl viens
ieguvums ir arī tas, ka pie brīvprātīgajiem brauc draugi un
ģimenes, kuri iepazīst pilsētu. Piemēram, mūsu pagājušā gada
14 brīvprātīgie, šobrīd plāno kopīgu atkalredzēšanos un par
tās norises vietu ir izvēlējušies Liepāju. Tas liecina par to,
ka viņiem te patīk un Liepāja palikusi atmiņā kā kaut kas
īpašs.

Savukārt
svarīgākais, ko iegūst paši brīvprātīgie, noteikti ir
pieredze. Daudzi to izvēlas darīt absolvējot vidusskolu, kad īsti
vēl nav izlēmuši, kur turpināt studijas. Dodas veikt brīvprātīgo
darbu kādā no jomām, kurās vēlas studēt, tādā veidā
saprotot, vai tas tiešām ir tas, ko viņi turpmākajā dzīvē
vēlas darīt.

Tā pie
mums bija atbraukusi mūsu pirmā brīvprātīgā – meitene no
Spānijas. Viņa gribēja savu nākotni saistīt un strādāt ar
bērniem, kuriem ir invaliditāte. Mūsu biedrībā viņai bija
iespēja darboties ar šādiem bērniem, kā arī pavadīt laiku Bērnu un bāreņu aprūpes centrā,
kur viņa saskārās ar īpaši smagi slimiem bērniem. Pēc šīs
pieredzes meitene saprata, ka tas patiešām ir tas, ko viņa gribēs
darīt nākotnē un šobrīd jau studē šajā jomā.

Jaunākiem
brīvprātīgajiem tā viennozīmīgi ir arī dzīves pieredze, jo
pirmo reizi esot prom no mājām un ģimenes, pašam jāplāno un
jāorganizē sava dzīve, savs budžets un jāiemācās, piemēram,
pašam pagatavot ēst. Atrodoties svešā valstī, jaunietim arī
pašam jāiemācās tikt galā ar savām problēmām. Savukārt
jaunieši, kuri ir jau gados vecāki, parasti Eiropas brīvprātīgo
darbu izvēlas, lai kaut ko mainītu savā dzīvē un pamainītu
vidi. Arī viņiem noteikti tā ir vērtīga pieredze.

Arī tepat
Liepājā šādi cilvēki, kas veic brīvprātīgo darbu ir ļoti
daudz. Tie ir cilvēki, kurus mēs ikdienā nepamanām un
nenovērtējam, jo mēs jau nekad nepadomājam par to, ka, lai kaut
kas notiktu, kādam tas viss ir jāorganizē. Bet patiesībā tas ir
lielākais ieguvums ikvienam – gan pašam brīvprātīgajam, gan
pilsētai, gan valstij.

Pavērojiet
jebkuru pasākumu Liepājā, tur vienmēr ir cilvēki, kuri vienādi
noformēti – tie visi ir brīvprātīgie. Apmeklējot pasākumus,
padomājiet – kurš jums ierāda vietas, pastāsta kur, kas
notiek, pasniedz ziedus uz skatuves, dala siltu tēju, uzmana, lai
svecēm un lāpām nenodziest liesmiņas, padod roku, kad jāuzkāpj
un jānoiet no skatuves, piefiksē un apkopo rezultātus, reģistrē
dalībniekus, nodrošina ar dzeramo ūdeni, organizē atrakcijas,
pienes materiālus izstādēs, dala informatīvus bukletus un ļoti
daudzus citus mazus darbiņus, kuri padara pasākumu neaizmirstamu.

Tie it kā
ir sīkumi, bet bez šīm lietām pasākums nevarētu notikt. Šie
cilvēki, kas savu darbu dara brīvprātīgi, to dara no sirds, jo
savādāk jau nemaz nevar būt. Viņi negaida atalgojumu par
paveikto, viņu atalgojums ir gandarījums par rezultātu. Arī tā
ir pieredze. Tā pat vienmēr kāds, kurš to visu koordinē, lai
viss noritētu kā nākas, un ticiet man – tas nav viegli. Tā ir
vislielākā atbildība visa pasākuma laikā, jo, ja kaut viens
mazākais posms nojūk, pasākums var pilnībā izmainīties.

Mums
Liepājā to daudzus gadus parasti dara viens cilvēks un šim
cilvēkam uzticas visi. Pasākumu organizatoriem ir skaidrs – ja šis
cilvēks vada, viss būs kārtībā. Bet arī viņa to dara
brīvprātīgi. Un kā ko tādu var nedarīt no sirds, ja to dara
brīvprātīgi?

Brīvprātīgais
darbs ir tas, ko parasti nepamanām, līdz ar to arī nenovērtējam.
To novērtē tie, kuriem šis darbs ir palīdzējis – pasākumu un
projektu organizatori. Diemžēl Latvijā vēl joprojām
brīvprātīgais darbs netiek ņemts vērā kā darba pieredze.
Diemžēl joprojām nākas dzirdēt, ka jaunietim kāds ir pateicis –
ja tu esi gatavs to darīt brīvprātīgi, kāpēc man tev par to
būtu jāmaksā? Rodas jautājums, kā tas vispār iespējams. Šo
pieredzi un jaunieša iniciatīvu tieši būtu jānovērtē, jo tas
tieši nozīmē to, ka šis cilvēks būs labs darbinieks un nekad
neteiks – es šo papīru nekopēšu, jo tu man par to nemaksā.

To laikam
spēj saprast tikai tie, kuri paši kādreiz ir izdarījuši kaut ko
brīvprātīgi. Kaut vai palīdzējuši kādam sirmgalvim sakrāmēt
malku. Arī daudzās Latvijas augstskolās neņem vērā šo
brīvprātīgo darbu, bet ārpus Latvijas augstskolās tas ir pirmais
ko prasa – kādu brīvprātīgo darbu tu esi veicis?

Arī Lielā
talka, kas pavisam drīz atkal notiks, gadu no gada pulcē cilvēkus,
kas sakopj Latviju un dara to brīvprātīgi. Tie, kuri nekad neies
un bez atalgojuma netīrīs, paši arī atkal un atkal piemēslo, jo
viņi nesaprot, ka kāds aiz viņiem iet un savāc. Savukārt tie,
kuri talkā piedalās paši negružos. Šiem cilvēkiem svarīga ir
šī kopā būšana, sava zeme un dzīvošana tīrībā. Katram
iemesls ir savs, bet visi to dara no sirds.