Man ir prieks, ka šī tradīcija tiek turpināta un gada laikā cilvēkiem ir iespēja pievērst uzmanību valodai. Gribu uzsvērt, ka jaunus vārdus veido ne tikai valodnieki un terminologi, bet tie rodas arī tautā. Šo radošo garu mēs varējām īpaši izjust šajā pandēmijas laikā. Mūsu augstskolā arī sagatavoti referāti un raksti krājumā ”Vārds un tā pētīšanas aspekti” par kovidlaika jaundarinājumiem, cik asprātīgus vārdus cilvēki ir veidojuši, lai piemērotos jaunajai situācijai.

Man pašai patīk vēl 2019. gadā ieteiktais vārds ”tīkšķis”. Pirms diviem gadiem konferencē Daugavpilī dzirdēju, kā referē japāņu valodnieks Daiki Horiguči skaidrā latviešu valodā. Viņš bija salīdzinājis, kā tautas izvēlas, – vai šo darbību sauc ”laikot” un ”laikošana”, izmantojot angļu valodas vārdu, vai radām kādu savu vārdu. Tāpēc man ”tīkšķis” patīk, jo tā pamatā ir vārds ”tīk”.

Protams, no tautas ir atkarīgs, vai vārds iedzīvosies, vai cilvēki pieņems, vai to lietos un izplatīs, vai tā būs tikai tāda individuāla valodnieka vēlme.

Manuprāt, mēģinājums bija jauks, un ļoti rosinātu ar lielāku iecietību izturēties pret jaundarinājumiem un padomāt par tiem, mēģināt pieņemt un iedzīvināt, ne tikai uzreiz noraidīt, sak’, ko tad tie valodnieki atkal ir izdomājuši tādu jocīgu.

Man ir nesaprotama tendence veidot terminus kā salikteņus. Agrāk es pavisam to nevarēju pieņemt – kāpēc jādomā jauns vārds, kas ir jāizrunā garāk, jo to būtībā veido divi vārdi.

Latviešiem ir vēlme būt precīziem, un tāpēc, lai būtu skaidrs, kas tas ir, ieliek terminā pēc iespējas vairāk konkrētības, ko tas nozīmē. Ja izdomā pilnīgi jaunu vārdu, tad ir jāpieņem, ka šis jaunais vārds attiecas uz vajadzīgo priekšmetu vai parādību.

Mācot sintaksi, man, protams, tuvāki ir vārdu savienojumi, nevis šādi salikteņi, bet, strādājot par rakstu krājuma redaktori, es arī redzu un, klausoties, kā cilvēki lieto valodu mutvārdos, pamanu – ja termins ir vārdu savienojums, tad ļoti bieži ir tendence pazaudēt pirmo daļu, piemēram, termins ir ”mācību stunda”, taču lieto tikai ”stunda”. Tad droši vien ir pamats saliktenim, kad vārda daļas ir savienotas un pa ceļam nevar neko pazaudēt.

Sociālajās vietnēs, piemēram, tviterī, feisbukā, var lasīt, ka cilvēki ir neapmierināti ar to, kāpēc nav uzreiz jauna vārda latviešu valodā jaunajai parādībai, kas rodas. Šeit gribu atgādināt, ka diemžēl Latvijā nav tik labas situācijas, nav mums tādas aģentūras, kur strādātu cilvēki tikai šim mērķim – radīt terminu, jaunu vārdu tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs.

Mūsdienās laiks ir ļoti svarīgs, valodas lietotājiem jauno apzīmējumu vajag tūlīt un uzreiz. Tāpēc pārāk daudz vārdu tiek pārņemti no citām valodām, tai skaitā angļu valodas. Reizēm tie ir slenga vārdi, arī tādas parādības, kas īsu brīdi pastāv un tad pazūd līdz ar visiem apzīmējumiem, piemēram, bērnu spēļu priekšmetiem, kas ir modē, un tad tos vairs nepērk un nelieto.

Katrā ziņā valoda ir dzīva un interesanta, un es aicinātu to lietot, spēlēties ar valodu, runāt latviski, cik vien iespējams.

Atcerēties, ka ir svarīgi Latvijā runāt latviski, ne tikai kopumā teorētiski, bet arī katram individuāli. Jo ir arī pamats satraukumam. Piemēram, sarakstā ar 100 pērn visbiežāk atskaņotajām latviešu autoru dziesmām, tikai septiņas bija latviešu valodā. Šī attiecība ir biedējoša.

Dažkārt izskanējušais viedoklis, cik visi slikti runā, cik daudz ir valodas kultūras kļūdu, manuprāt, tikai rada noniecinājuma sajūtu. Aicinu katru padomāt, ko viņš var darīt savas valodas labā? Piemēram, padomāt par kādu sinonīmu vai pārbaudīt vārda pareizrakstību elektroniskajā vārdnīcā tezaurs.lv, kas ir tik viegli pieejama. Atvadoties vēstulē nelikt komatu aiz frāzes ”ar cieņu”, jo atšķirībā no angļu valodas latviešu valodā tas nav vajadzīgs. Man šķiet, ka katram pašam vajag pie tā piedomāt. Uz ielas ar svešinieku vai lūdzot pakalpojumu, uzsākt sarunu latviešu valodā.

Taču viss nebūt nav slikti. Šobrīd es vācu piemērus referātam par to, vai pēc vārda ”daudz” mēs lietojam ģenitīvu vai nominatīvu. Ir sajūta, ka daudzi par ģenitīvu šajā konstrukcijā nemaz nezina. Tomēr pārliecinos, ka tā nemaz nav. Ļoti daudzi lieto šo formu pareizi, arī sociālajos tīklos varu atrast pareizi uzrakstītus piemērus. Drīzāk es aicinātu cilvēkus pārlasīt, pirms viņi kaut ko publicē sociālajā vietnē, paskatīties, vai ir visas garumzīmes, pieturzīmes.

Tieši steigas dēļ rodas kropls priekšstats, ka ar valodu ir slikti. Ja mēs katrs varētu atvēlēt dažas minūtes tam, lai paskatītos, kā esmu uzrakstījis, vai kādu vārdu autokorektors nav samainījis, tas noteikti uzlabotu valodas lietojuma kvalitāti.

Linda Lauze, valodniece, Liepājas Universitātes profesore, filoloģijas doktore