Nākas ļoti pievērsties skaidrojošam darbam un ar katru individuāli apspriest šos jautājumus, lai kliedētu bažas, bailes un mītus, jo tie ceļo ar daudz ašākām kājām, bet mediķiem noslodze ir tik liela, ka neizdodas pietiekami daudz laika ieguldīt sabiedrības informēšanā.

Akmens ir jāmet arī pašvaldību dārziņā, jo es neteiktu, ka ir plaši pieejama informatīvā kampaņa par vakcīnu drošumu un citiem aspektiem.

Cilvēki informāciju uzzina no plašsaziņas līdzekļiem, kur ir sensacionālie virsraksti, lai būtu vairāk klikšķu, bet mazāk tās informācijas, kas ir uzmundrinoša, motivējoša.

Manuprāt, ir diezgan ačgārni solīt visādus labumus un bonusus – tas raisa bažas, ka valdībai ir jāmeklē veidi, kā cilvēkus pielabināt.

Protams, tā ir norma, ka cilvēkam ir skepse, un būtu absolūti slimi, ja cilvēks bez domāšanas skrietu pretim tankam, vakcīnai, ierocim. Vakcinācija ir medicīniska procedūra, neviens ar atplestām rokām vakcīnu negaida, tādēļ ir nepieciešama informācija. Cilvēka dabā ir izcelt visu slikto – labāk parunās ar kaimiņiem un meklēs informāciju internetā.

Otrs, runājot tieši par kovida infekciju, – esam apraduši, un pašiem mums liekas, ka viss ir kārtībā. Tas ir tas pats, kas skatīties kara fotogrāfijas, kur sievietes karavīriem pasniedz maizītes – viņas apdraudējumu ir izsvītrojušas, kaut kā ir jādzīvo, ir iestājies noliegums. Šobrīd arī cilvēkiem ir iestājies noliegums, un viņi šo realitāti neuztver tādu, kāda tā ir patiesībā.

Tie skaitļi ar saslimušajiem vai mirušajiem mums vairs emocijas neraisa. Atcerēsimies, kā bija pašā pandēmijas sākumā – uztraucāmies par katru pozitīvu Covid-19 testu. Par pūļa imunitāti mēs pagaidām varam tikai runāt. Ar šādiem tempiem un pašreizējo attieksmi – tas ir diezgan nereāli!

Es uzskatu, ka cilvēkam vajag pakāpties soli atpakaļ, lai redzētu visu lielo bildi, atkāpties no sava ego un ieraudzīt kopainu.

Ja mēs runājam par diskrimināciju un īpašajām atlaidēm vakcinētajiem, gribu atgādināt juristes Ievas Brantes sacīto – ja man ir suns, es neeju restorānā, kur ir atvērtā tipa virtuve; ja man ir suns, es neeju veikalā, kur ir atvērtie produktu iepakojumi. Tas ir pašsaprotami – es neeju un nedemonstrēju savu protestu, jo man piemīt veselais saprāts. Ja mums pašreiz ir vīruss, pret kuru nav medikamentu, kuram ir nopietna gaita un augsta iespējamība saslimt, tad tikai veselais saprāts var motivēt vakcinēties.

Darba devējam arī ir tiesības pastāvēt uz to, ka viņa uzņēmumā nepieciešami pēc iespējas drošāki apstākļi. Ja tas sevī ietver personāla vakcināciju, tas ir tikai adekvāts solis. Ja gripas, B hepatīta vakcīnas, difterijas potes ir pilnīgi bez jautājumiem, tad kāpēc pēkšņi ir jāceļ ažiotāža – manas tiesības tiek pārkāptas, es esmu diskriminēts?! Nē, cilvēk, ja tevi tas viss neapmierina, lūdzu, dzīvo bet tikai ar noteikumiem.

Mediķi nevienam plecā poti nedur, paskaidro cilvēkam visus riskus un ieguvumus. Arī visu citu vakcīnu gadījumā pacientam ir saruna ar mediķi, kāpēc tas jādara, ko tas dos. Es neredzu citu izeju no šīs situācijas kā tikai ar vakcināciju. Mēs neesam izolēti organismi, kas ir spējīgi dzīvot bez sociālās vides.

Mēs katrs varam izvēlēties, ar ko nodarboties, bet, piemēram, mediķiem un skolotājiem, un citiem, strādājot konkrētās jomās, ir jārēķinās ar veselības pārbaudēm. Lai es ņemtu darbā medicīnas māsu, kas nav vakcinējusies! Nē, un tā nav ne diskriminācija, ne mobings, ne bosings. Var taču iet strādāt citā profesijā, kur to visu neprasa.

Galvenais, lai cilvēkiem nostrādā veselais saprāts: slimība – tas ir nopietni, veselība – tas ir svarīgi!

Mana rekomendācija būtu katram cilvēkam uzņemties atbildību par savu veselību un mēģināt pierakstīties pie ģimenes ārsta uz profilaktisko vizīti, un tās laikā uzdot savus jautājumus. Mediķi nevar katru paņemt klēpī un iecelt azotē – nepieciešama arī pacientu aktīva rīcība.

Linda Šīrone, ģimenes ārste