Ierobežojumi mūsos rada dabīgu pretestību. Jautājums: kā mēs katrs šos ierobežojumus uztveram? Esmu es un ir kaut kāds spēks no ārpuses, kas diktē noteikumus. Katra cilvēka individuālā uztvere ir cieši saistīta ar dzīvē sajusto, piedzīvoto, bērnību ieskaitot. Situācijas var būt tiešām dažādas, jo ir cilvēki, kuri nejūtas slikti, kad zina konkrētas robežas, noteikumus.

Nosacījumu ievērošana liek justies drošībā, pasargātiem, jo kāds zina, pateica, kā būs labāk un tamlīdzīgi. Daudzi audzināšanas rezultātā piedzīvojuši ļoti skarbu personīgo pieredzi, kad tie, kam bija vara un ietekme, pat nedomāja rēķināties ar konkrētā cilvēka, bērna vēlmēm, vajadzībām, notiekošo pat necenšoties izskaidrot utt. Tādēļ raksturā var izpausties vēlme aizsargāties, turēties un runāt pretim, par katru cenu aizstāvēt savas intereses vai pat dzīvot visatļautībā, neievērojot elementāras robežas. Katram pašam būtu svarīgi apzināties, kādēļ konkrētā situācijā manī rodas tik spēcīgas emocijas.

Pandēmija, kurā dzīvojam, rada ļoti lielu nenoteiktību, nedrošību, neziņu, kas iet roku rokā ar trauksmi. Tiklīdz nav skaidrības, drošības, trauksme pieaug. Lai to mazinātu, ir nepieciešamas zināšanas. Šobrīd katrs, kā nu prot un var, dažādos avotos, masu informācijas līdzekļos mēģina atrast šīs zināšanas, bet bieži vien atrastā informācija skan pretrunīgi. Tad katrs izvēlas sev piemērotāko, saprotamāko, bet kāds cits par pareizāko izvēlas pavisam pretēju informāciju.

Mans uzskats, ka valdība rīkojas un ierobežojumus nosaka, lai situāciju kontrolētu un saglabātu vispārēju līdzsvaru. Tikai pēc laika varēs precīzi saprast un analizēt, cik katrs konkrētais lēmums bijis pareizs vai nepareizs.

Tā nebūs, ka visiem viss būs vienlīdz labi. Jebkuri ierobežojumi rada neērtības. Dažiem neērtības ir pat ļoti, ļoti lielas. Piemēram, uzņēmējam, kurš visu savu dzīvi un naudu ieguldījis biznesā, bet darbs tagad pilnībā apstājies. Turpretim cits par ierobežojumiem priecīgs, jo paša vai radinieka veselība ir slikta un viņš gribētu vēl stingrākus noteikumus visiem. Sava taisnība abiem.

Jo neērtības ir ilgstošākas, jo cilvēkiem tās kļūst grūtāk izturamas. Kādu brīdi nelielus aizliegumus varam pieciest, bet, ja ierobežojumu daudz un tie jāievēro ilgstoši, izturēt paliek psiholoģiski grūti. Vēl nianse, ka noteiktie aizliegumi mūs skar masveidā jeb katru personīgi. Rodas emocijas, jūtas, kas meklē izpausmi. Ko darīt? Pievērsties pašrefleksijai, proti, pavērot savas personīgās reakcijas un mēģināt izprast, kādēļ atsevišķos gadījumos man tās ir tik asas.

Kas aiz tām slēpjas? Tajā pašā laikā nav slikti, ka tiek pausti atšķirīgi viedokļi, redzējumi, jo tikai tā var saprast kopējo bildi, domāt, analizēt, mēģināt izprast otra pārliecību. Būs labāk, ja runāsim par sevi un iestāsimies par savām domām, nevis tikai krasi nostāsimies pret otru cilvēku, viņa pārliecību. Iespējams, ka pašreizējā situācija mums kaut ko grib iemācīt par toleranci un iecietību. Lai mēs pastāvētu, kaut kas no sevis ir jāziedo mūsu visu, mūsu kopības labā. Ja ierobežojumi glābj kaut viena cilvēka dzīvību, tad tas, manuprāt, ir atzinības vērts.

Lora Priedola, psiholoģe un psihoterapijas speciāliste