Tas, ka cilvēki vairāk sākuši lietot alkoholu, ir jūtams, un tam ir daudz nosacīti atbalstošu faktoru. Viens ir attālinātais darbs, kas bija ilgstošs un ļāva lielai daļai cilvēku veiksmīgi slēpt savus lietošanas paradumus. It kā strādāt no mājām, bet patiesībā darīt pavisam ko citu. Otrs – spriedze un stress daudziem kalpoja par attaisnojumu, lai lietotu alkoholu.

Bet īstenībā ir vai nu atkarība, vai problēmas, kas vedina uz atkarību. Visu bijis iespējams noslēpt un esošo apstākļu dēļ attaisnot sevi.

Runājot par Jauno gadu, gribu teikt, – tas nāk katru gadu un atnāk arī tad, ja nelieto alkoholu. Daudzi nevar iedomāties Jaunā gada sagaidīšanu bez šampanieša. Šķiet, ka tas nav savienojami. Bet ir! Zinu cilvēkus, mani ieskaitot, kuri Jaungada naktī alkoholu nelieto, pat šampanieti ne. Un svētki ir iespējami!

Tad arī saproti, vai tu esi tas, kurš svētkus rada un māk svinēt, vai tas ir tāpēc, ka alkohols noņem kaut kādas bremzes, kļūsti brīvāks un tikai tad proti svinēt.

Piekrītu, ka veidot jaunas tradīcijas, tai skaitā Jaungada naktī, var būt sarežģīti. Cilvēki lieto šampanieti, jo uzskata to par normu, un to redz arī bērni. Ar šo sajūtu – kā tad bez šampanieša? – viņi arī izaug.

Mēs krāsaino, čabošajā papīriņā ietērpto pudeli liekam galda vidū, un pašā galvenajā brīdī tā kļūst par centrālo personu. Mēs pusnaktī to korķējam vaļā, padarām par nozīmīgāko svētku sastāvdaļu. Lai gan var arī savādāk – ar brīnumsvecītēm, vēlējumiem, daudz kritizēto salūtu.

Labs veids, kā sākt svinēt bez alkohola, ir nonākt tādā kompānijā, kur grādīgos dzērienus nelieto. Ja tādas kompānijas nav, tad to var atrast, piemēram, Anonīmo alkoholiķu kustībā.

Galvenais ir piedzīvot jautrus, priecīgus un foršus svētkus un tad aiznest to kā tradīciju uz savām mājām. Ir jāpieredz, ka svētki atnāk arī bez alkohola.

Vēl ļoti palīdz došanās prom no līdzšinējiem apstākļiem. Ja katru gadu esam pieraduši svinēt savās mājās, tad tur ir ierastās taciņas, pa kurām tiek iets, veikali, kur viss tiek iegādāts. Apzināti jārada apstākļi, kad nav iespējams dzert, piemēram, ar automašīnu aizbraucot kaut kur kopā ar ģimeni.

Dažkārt ir tā, ka cilvēks grib nelietot, bet apkārtējā vide viņu tur savā varā, un cilvēki, kas viņam ir apkārt, uzskata, ka problēma varbūt nav nemaz tik liela, un vedina pasvinēt. Līdz ar to ir sarežģīti turēties pretī, pateikt nē. Bet, radot piemērotus apstākļus, tas ir vienkāršāk.

Iereibušu šoferu gadījumos risinājums būtu tikai viens – autovadītāja apliecības atņemšana. Jebkurš cilvēks, kurš alkohola reibumā sēžas pie stūres, ir potenciāls noziedznieks. Un ir vienalga, vai viņš ir iedzēris vienu reizi vai ir alkohola atkarīgais.

Mēs visi gribam, lai šāds cilvēks neatrastos uz ceļa, neapdraudētu pats sevi un, protams, arī mūs. Šāds sods būtu proaktīva rīcība visiem pārējiem, kuri apsver, ka vienu jau var.

Madara Lapsa, Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra vadītāja