Cilvēkam ar kaut nelielām vēstures zināšanām ainas no Mahačkalas lidostas Dagestānā atsauc atmiņā, piemēram, stāstus no vēstures grāmatām par pogromiem, t.i., pret ebrejiem vērstiem grautiņiem Krievijas impērijā.

Vecākajā Latvijas teritorijā tapušajā spēlfilmā – 1913. gadā pirmizrādi piedzīvojušajā “Ebreju kursistes traģēdijā” – ir atsauce uz šādu barbarisko uzbrukumu.

Otrajam pasaules karam un holokaustam veltītajos muzejos apskatāmi foto un video no 1941. gada vasarā nacistu okupētajā Ļvivā (mūsdienās Ukraina) noorganizētu un vietējo iedzīvotāju atbalstītu pogromu.

Nekad nedomāju, ka atkal kaut ko tādu ieraudzīšu savā ziņu lentē.

Antisemītisms jeb pret ebrejiem vērsts nacionālais un reliģiskais naids ir vecs kā pasaule. Manuprāt, tam bijis maz sakara ar pašiem ebrejiem, neatkarīgi no ebreju piekoptā dzīvesveida – norobežošanās vai asimilēšanās – visos laikos atradās kāds, kurš viņus ir nīdis un aicinājis pret viņiem vērsties.

Dažreiz pret ebrejiem vērsās viņu reliģijas dēļ. Piemēram, kad Mārtiņš Luters saprata, ka ebreji neatteiksies no jūdaisma un nepāries viņa izsapņotajā kristietības veidā, viņš vērsās pret tiem ar vardarbību un aicināja arī citus protestantiskajai baznīcai lojālos sekot šim piemēram.

Ebrejiem atteikties no jūdaisma tradīcijām 1492. gadā pieprasīja arī Spānijas karalis Ferdinands un karaliene Izabella. Tiem, kuri nepārgāja katoļticībā, Spānija bija jāpamet.

Dailes teātris jauno sezonu iesāka ar Toma Stoparda lugas “Leopoldštate” iestudējumu. Pieļauju, ka radošā komanda nenojauta, cik aktuāls vien mēnesi vēlāk izrādīsies šis iestudējums. Tajā skatītājiem ir iespēja iedziļināties vienas Vīnes ebreju dzimtas liktenī no 1899. līdz 1955. gadam.

Tur ar antisemītu muti runā nevis reliģijā, bet nacionālismā izaudzis naids.

Artūra Skrastiņa atveidotais Hermanis izsmej Teodora Hercla ideju par Izraēlas valsti, jo ir taču Austrija, kurā viņš redz nākotni arī savai ģimenei, neraugoties uz ebrejisko izcelsmi.

Biju uz izrādi 6. oktobra vakarā, bet pamodos jau 7. oktobrī – dienā, kad teroristi brutāli nogalināja tik daudz ebreju, cik nebija nogalināts kopš holokausta laikiem. Daudzus no upuriem slepkavas bija pārsteiguši viņu pašu mājās. Nebija pasargājušas pat dažās mājās esošās bumbu patvertnes.

7. oktobra zvērības aizdedzināja Bikforda auklu labi pazīstamajam naidam – antisemītismam. Ne tikai Tuvajos Austrumos, bet arī ASV, Eiropā un, kā redzējām jaunākajās ziņās, – Dagestānā, Krievijā.

Arī Latvijā dzīvo cilvēki, kuri nav imūni pret šo naidu.

Tik tikko presē izskanēja gadījums, kur Rīgas Stradiņa universitātes izraēliešu studenti saņēma pret sevi vērstus draudus no citiem augstskolas studentiem ar citādu izpratni par Izraēlas valsts pagātni, tagadni un nākotni.

Uzbrukumi – verbāli un arī fiziski – notiek daudzās prestižās augstskolās, arī, piemēram, ASV.

Novembra sākumā pasaulē pieminēsim 85 gadus kopš tā saucamās Kristāla nakts – masveida, varas atbalstītu pret ebrejiem un viņu īpašumiem vērstu grautiņu nacistiskajā Vācijā.

Vēl ir dzīvi tie cilvēki, kuri to atceras, kuri jau vienu šādu humāno krīzi – holokaustu – ir pārdzīvojuši un, tikai pateicoties virknei neticamu brīnumu, palikuši dzīvi.

Viens no brīnumiem, kas varēja paglābt ebreja dzīvību holokausta laikā, – labsirdīgs kaimiņš, kurš neatteica palīdzību.

Vai varam kaut ko ietekmēt šajā naida cunami? 18. gadsimta britu politiķim un domātājam Edmundam Bērkam mēdz piedēvēt atziņu: “Ļaunums triumfē, ja labi cilvēki neko nedara.”

Šobrīd ir izšķiroši atpazīt ļaunumu un neļauties tā valdzinājumam, kā arī neklusēt. Mums katram ir iespēja būt tam gaismas staram naida tumsā.

Vēl padomju okupācijas gados Žanim Lipkem veltīto izdevumu Dāvids Zilbermans nosauca “Kā zvaigzne tumsā”. Šobrīd vēl nav tik kritiska situācija, ka mums būtu jāslēpj cilvēki bunkuros, taču Ādolfs Hitlers arī sāka “tikai” ar vārdiem, bet vēlāk ķērās arī pie darbiem.

Mums – neebrejiem – ir jāpasargā mūsu kaimiņi ebreji.

Kā berlīnieši to izdarīja 13. oktobrī, kad radikāļi aicināja uzbrukt sinagogai Kreicbergas rajona sirdī.

Šobrīd ebreji gan Izraēlā, gan citur pasaulē lūdz mums nepamest viņus vienus nelaimē. Šoreiz mums šim lūgumam jāatsaucas.

Maija Meiere-Oša, Žaņa Lipkes memoriāla muzeja pētniece un pedagoģisko programmu kuratore

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.