Teikšu godīgi, pavisam atklāti, turot roku uz sirds. Man nav nekādu nolūku kādam ieriebt vai kā citādi kādu nomelnot Izglītības pārvaldi, bērnudārza vadību, audzinātājas, bet tomēr… Mēs dzīvojam jaunā laikā, jaunā vidē, 21. gadsimtā! Man ir trīs gadus vecs bērns, kurš apmeklē bērnudārzu, bet man, pieaugušam cilvēkam, ir neērti vest bērnu uz bērnudārzu, jo visu laiku jājūtas par kaut ko vainīgai.

Audzinātājas attieksme ir vienkārši briesmīga, lai neteiktu vairāk. Šobrīd es gribu palikt anonīma, jo dārziņš ir deficīts, bet mani vecāki, bērna vecvecāki par to, cik bērns bieži slimo, ar ko slimo un kāda ir audzinātāju attieksme, ir, maigi izsakoties, vienkārši nelielā šokā.

Nepietiek ar to, ka mans dēls iet valsts dārziņā, mums gada sākumā bija jāpērk materiāli, vai jādod nauda – Ls 5 – dārziņam katram no vecākiem (18 bērni x Ls 5 = 90ls). Neesmu pat redzējusi neko īpašu, ko viņi būtu gatavojuši. Pazīmējuši ar ūdenskrāsām, paplēsuši papīrus… Reizi mēnesī ir jāpiemaksā Ls 1 (18 bērni x Ls 1= Ls 18) par tualetes papīru bērniem. Turklāt ir jāpiemaksā par saplēstajām mantām! Un naudiņu jau prasa katram no vecākiem.

Arī Ziemassvētkos audzinātāju prasība bija savākt naudu visiem pedagogiem dāvanām, katrs vecāks deva pa Ls 5 – 6. Plus vēl ikmēneša maksa Ls 30 mēnesī, tad, kad bērns ir vesels, un tas ir ļoti reti. Tad jau jārēķina, kas izdevīgāk ir ņemt auklīti, vai vest uz dārziņu, kurā visu laiku ir problēmas ar slimiem bērniem, ēdienu, tīrību.

Bērns, palienot bērnudārzā zem guļamistabas gultiņām (pati biju klāt), izlien laukā ar divu centimetru putekļu kārtu uz drēbēm. Vai tas ir normāli?

Decembra mēnesī bija gadījums, kad dienas vidū pieci bērni nolikās ar 39 temperatūru, vemšanu un vēdergraizēm. Kad es gāju pie vadītājas noskaidrot, kas par lietu, vai ar ēdienu viss bijis kārtībā, nākamajā dienā es, mamma, kas satraucas par sava dēla veselību, bija, maigi sakot, nolamāta no audzinātājas puses – priekš kam man ir kaut kur jājaucas, kāpēc man ir jārunā par ēdienu, ja tas ir bijis vienkāršs vīruss? Tieši tā arī audzinātāja nevis teica, bet man kliedza virsū. Pēcāk sekoja regresijas, audzinātājas vienkārši ignorē tos vecākus, kuriem ir neapmierinātība. Kā jums šķiet, vai tas ir pieļaujami 21.gadsimtā?

No septembra līdz martam mans dēls ir slimojis ar konjunktivītu piecas reizes, vēdergripa ir regulāri, vemšana dārziņā, par kuru neziņo audzinātājas, jau tiek uzskatīta par normu. Par to mani informē bērns: “Mammīt, es šodien atkal vēmu.” Šobrīd mans dēls jau atkal ir mājās, nedēļu. Konjunktivīts, saaukstēšanās augstākā mērā…

Domāju, ka neesmu vienīgā, kura ir tādā situācijā.

Ja bērnam ir regulārs vēdervīruss, gripa, konjunktivīts, saaukstēšanās… Diez vai mani darbā turēs kāds darba devējs.

Turklāt vēl, ja vakarā bērns saslimst, nākamajā dienā ir jāmaksā par pusdienām, jo neesam taču iepriekšējā dienā paziņojuši līdz pulksten 15, ka nebūsim, jo saslimsim.

Māmiņa